10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Esmu visnotaļ aktīva grāmatu lasītāja, kā arī regulāri sekoju Latvijas grāmatu blogu satura atjauninājumiem, taču, neraugoties uz iepriekš minēto, no sirds cerēju, ka Spīganas ierosinātā akcija rokdarbu blogiem apies ar līkumu vai vismaz neskars mani personīgi. Kad Madara uzprasījās uz dalību akcijā un nodeva stafetes kociņu man, nezināju, smieties vai raudāt. Labi, labi, godīgi sakot, ieraugot savu vārdu nominantu pulciņā, manas acis piesprāga pilnas ar asarām un es krietnas 5 minūtes pie sevis klusi purpināju: "Ak, nē! Kādēļ mani? Kā esmu noziegusies?" Visu nākamo nedēļu mētājos starp "Nerakstīšu, nemaz neceriet!", "Uztver šo uzdevumu vienkāršāk, sadzejo to, kas pirmais ienāk prātā, un aizmirsti!" un "10 grāmatu saraksts man ir, bet iemesli, kādēļ tās iekļuvušas desmitniekā, ir pārāk personiski, lai tajos publiski dalītos".

Šodien manā galvā iestājies patīkams miers :) Tveru mirkli, lai aprakstītu savas 10 grāmatas un ievilktu ķeksīti darāmo darbu sarakstā. Vēl tikai šis tas, ko vēlos piebilst, pirms sāku:

• Šīs nav nedz manas mīļākās grāmatas, nedz arī labākās, kādas savā mūžā būtu lasījusi, bet gan darbi, ar kuriem saistās spēcīgas atmiņas un kuri spēlējuši nozīmīgu lomu attiecīgos dzīves posmos un kritiskos brīžos;
• Šis nav Top 10. Numerācija lietota vienīgi uzskaites nolūkos. Tā teikt: nav labākās vai sliktākās grāmatas, ir tikai grāmatas; 
• Personiskākās detaļas tiek noklusētas;
• Grāmatu attēli ņemti no interneta dzīlēm.

Manas 10 grāmatas:

1. Dzidra Rinkule "Gribulītis" - patika mijas ar vieglām šausmām. Grāmata, kuru man mamma agrā bērnībā lasīja priekšā tik bieži, ka zināju to no galvas. Darbs, kas, domājams, iemācīja cieņu pret vecākiem un vārda "stabulēt" otro nozīmi, to, ka "mazāk ir vairāk", "kas par daudz, tas par skādi", "paēdušai pelītei miltiņi rūgti" u.c. lietas. Lai arī gardumi nebija manas bērnības ikdienas sastāvdaļa, "Gribulītis" radīja neiedomājamu vēlmi limitēt saldējuma un konfekšu patēriņu, kā arī, cik atceros, veicināja balonu fobijas rašanos. Vienos kapusvētkos man, abām jaunākajām māsām un māsīcām vecāki nopirka balonus, bet vienā brīdī lika man tos visus paturēt. Es, skaidra lieta, laidu vaļā lielo brēku, jo bija tik ļoti bail aizlidot projām! Tagad par to visu nāk smiekli.

2. Ludmila Vasiļjeva-Gangnusa "Pieklājības ABC" - no satura tikpat kā nekas nav palicis atmiņā, atceros vien to, ka mamma šo lasīja priekšā pirms gulētiešanas, bet toreiz biju tāda sīkaļa, ka vakara pasaciņas laikā vairākas reizes pamanījos iesnausties, tādēļ vēlāk nespēju sniegt sakarīgas atbildes uz katras nodaļas beigās uzdotajiem kontroljautājumiem. Mamma droši vien pie sevis prātuļoja, ka viņai padevies pastulbs bērns, savukārt es baidījos atzīties, ka konkrētais lasāmgabals man uzdzen miegu. Apguvusi lasītprasmi, pēc grāmatas tvēru normālā diennakts laikā, tādēļ tā vairs nešķita garlaicīga, arī jautājumi nodaļu beigās galvassāpes nesagādāja. Tas ļaunais rūķveidīgais radījums (attēlā pa labi) gan man vēl šobaltdien uzdzen pamatīgus šermuļus. Negribētos ar tādu sastapties aci pret aci krēslainā šķērsieliņā.

3. Alans Aleksandrs Milns "Vinnijs Pūks un viņa draugi" - medus patēriņa veicināšanas lasāmviela bērnības vasarās. Grāmatas lappuses allaž pāršķīru ar labo roku, laiski gulēdama uz vēdera uz piekalnītē zem liepām izklātas segas un šūpodama ceļgalos saliektās kājas, jo kreisajā rokā allaž bija ar medu bagātīgi pārziesta, mammas cepta maize. Medus atceļoja no tēta aprūpētās dravas. Aizlasoties līdz kārtējai ainiņai ar Pūku un medus podu, sekoja tūlītējs gājiens uz pieliekamo pēc nākamā rieciena. Pūka grāmatiņas lasīšana noveda pie podu un citu trauku darināšanas no piemājas grāvī saraktajiem māliem; skaidri atceros, ka traukus kaltēju saulē un krāsoju ar kobaltzilu krāsu. Vēl ar māsām laiku pa laikam zem ceļa plūstošajā strautiņā uzspēlējām "Pūksprunguļus". Mani mīļākie grāmatas varoņi bija Ēzelītis un Trusītis, taču pamatskolas teātra izrādē atveidoju Pūci.

4. Silvija Rannamā "Kadrija" - necila paskata grāmatiņa, ko pirmo reizi no mājas grāmatplaukta izvilku bez sevišķas degsmes un cerībām, bet turpmākajos gados nakts stundās pārlasīju vairākkārt, lai izvētītu uzkrātās emocijas pēc psiholoģiski grūtām, pazemojumu pilnām dienām skolā. Šis igauņu rakstnieces darbs man palīdzēja kļūt stiprākai, celt pašapziņu un saskatīt savu vērtību laikā, kad daudzi centās iegalvot, ka man tādas nemaz nav. Par spīti dažādu padomju režīma detaļu atainojumam grāmata izstaroja mīlestību, vienkāršību, gaišumu un cilvēcību. Ar šā darba izlasīšanu iemīļoju vēstījumus dienasgrāmatas formā.

5. Lūsijas Modas Montgomerijas triloģija "Emīlija no Jaunā mēness", "Emīlija kāpj augšup" un "Emīlijas ceļš"- pirmās grāmatas, kuras iegādājos par pašas pelnītu naudu, visas piecas neskaitāmas reizes lasītas un pārlasītas. Grāmatas, kuras nevienam nekad neaizdotu. Pēdējo reizi tās pārlasīju šovasar un aizrāvos tikpat ļoti kā 12-13 gadu vecumā. Triloģija par Emīliju mani savulaik iedvesmoja rakstīt dienasgrāmatu; tajā katru dienu veicu ierakstus no 13 līdz 18 gadu vecumam, vēlāk krietni retāk, bet pirms kāzām visus skribelējumus bez žēlastības sadedzināju. Lai gan zinu, ka vairumam Montgomerijas darbu cienītāju tuvāka ir Anna, man pirmajā vietā allaž būs Emīlija.

6. Ursulas K. Le Gvinas "Jūrzemes" sērija - grāmatas, kuras mani izrāva no pārlieku ieilguša reālisma darbu lasīšanas posma, padarot par jo uzcītīgu fantāzijas žanra darbu pircēju un baudītāju.

7. Džeimss Redfīlds "Desmitā atklāsme. Redzējuma izpratne" - grāmata, kura man burtiski izglāba dzīvību un iedvesmoja pielikt punktu bezcerīgām, enerģiju izsūcošām attiecībām. Grāmatu no tēvamāsas plaukta uz labu laimi izvilku pēdējā brīdī pirms došanās ārstēties no nelāgas abpusējās pneimonijas, ko pavadīja ģībšana, nakts halucinācijas, sirdsdarbības traucējumi un vēl vesela virkne nejaucību. Tas bija dzīves mirklis, kad biju pilnībā padevusies slimībai un nāvi būtu pieņēmusi ar pateicību, tomēr grāmata man deva nepieciešamos spēkus uzveikt slimību un turpināt dzīvot. Tā kā lasīšana notika ne gluži pie pilnas apziņas, šobrīd nespēju atminēties neko no grāmatā rakstītā, bet laikam jau tur bija runa par enerģiju virzīšanu, pārvaldīšanu u.tml., jo tieši ar to slimnīcas gultā sāku nodarboties. Sapņi pēc izlasīšanas, cik atceros, sāka rādīties visnotaļ savdabīgi. 

8. Klarisa Pinkola Estesa "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem" - grāmata, kura nāca pie manis sīkiem solīšiem, iekārdinot palēnām. Vispirms ilustrētu citātu veidā Tumblr bilžu blogos, pēcāk pa atsevišķam fragmentam dažādās ārzemju boho dzīvesstila vietnēs, līdz Estesas stāstnieces talantam bija izdevies mani veikli aptīt ap mazo pirkstiņu un es Amazon dedzīgi spiedu pogu Add to Cart. Izlasīju angliski, pirms grāmata tika izdota latviešu valodā un kā no pārpilnības raga sāka birt visi tie slavinošie un nopelošie viedokļi. Par grāmatas praktisko vērtību lai katrs spriež pats. Man patīk rakņāties sevī bez svešu ļautiņu starpniecības, un Pirmatnējā Sieviete lieliski palīdzēja izgaismot visus iekšējos ceļus un taciņas, kam turpmāk pievērst īpašu uzmanību.

9. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle" - oda cilvēcībai un labestībai, vēl un vēlreiz pārlapojams darbs, kurš ne velti izpelnījies tik daudz slavinošu vārdu. Pa ilgiem laikiem uzjundīja ļoti plašu emociju gammu. Izēdos cauri no vāka līdz vākam vienā pūtienā, elpojot saskanīgā ritmā ar galvenajiem varoņiem. Ko vēl lai piebilst?   

Julia Cameron "The Artist's Way: A Spiritual Path to Higher Creativity" - grāmata, kuru gan vēl neesmu paguvusi izlasīt līdz beigām, bet jūtu, ka tā mani ietekmē kā efektīvas, lēnas iedarbības zāles. Pagājušajā oktobrī/novembrī tā man kalpoja kā pamatliteratūra radošuma veicināšanas paškursa ietvaros. Tiku līdz pusceļam, bet procesu izjauca spontāns brauciens uz Kanāriju salām un, atgriežoties mājās, vairs nespēju atsākt, bet plānoju to darīt, tiklīdz iestāsies drūmāks laiks (spriežot pēc šodienas lietus, ilgi nebūs jāgaida). Grāmata palīdz saprast iemeslus, kādēļ iestājusies radošā krīze. Manuprāt, lieliski noder introvertām, mākslinieciskām personībām, kuras nolēmušas stāties pretī bargajam iekšējam kritiķim. Cīņa ar dēmoniem nav viegla, toties vērtīga.

Tā, ar lielām mokām esmu tikusi līdz apraksta beigām! Labs darbiņš, kas padarīts :) Nudien, nespēju izgudrot, kam tālāk nodot stafeti, tādēļ iedomājos, ka varbūt atradīsies 3 brīvprātīgie? Piesakieties komentāros!