Bavāriešu segas grand finale / Wool-Eater Blanket - Grand Finale

Pavasara panīkuma dēļ profesionālajā, mājsaimniecības, rokdarbu un blogošanas jomā par koptamborēšanas pasākumā paveikto atskaitos tikai tagad, lai gan, dienu no dienas ar dziļu nopūtu atliekot tamborēšanu uz "rītdienu, kad būs vairāk enerģijas un spēka manipulēt ar to milzīgo, smago deķi", segu pabeidzu jau sestdien, 17. martā, jo laimīgā kārtā atgriezās darbaspars, apņēmība un mērķtiecība.

Te nu manu darbīgo pirkstiņu lolojums ir: visā savā 17 toņu (jā, jā, uz aci nemaz neliekas!) krāsainībā, 2,00 x 2,33 cm apjomīgumā un 2,9 kg svarīgumā :D Šanti, protams, kā neatņemama piedeva un segas lietderības neatkarīgā vērtētāja...
 

Vissirsnīgākie pateicības vārdi visiem līdzjutējiem, psiholoģiskā atbalsta sniedzējiem, ikvienam, kurš piedalījās segas labās un kreisās puses skaistuma vērtēšanā, rakstīja vai izteica komentārus un virtuāli vai klātienē bija blakus manās koptamborēšanas dienās un nedienās!

Lai jums brīnišķīga un siltuma pielieta šī PIRMĀ PAVASARA DIENA!

P.S. Ja jums, tāpat kā man, ir iepatikusies koptamborēšanas ideja, ir iespēja pieteikties Endžijas (Angie) vakar izsludinātajā pončo koptamborēšanā. Vēl viens lielisks veids, kā panākt, lai dzijas krājumi jūs neapraktu. Es vēl neesmu izlēmusi, vai piedalīšos. Vakar ar klusām šausmām secināju, ka, lai gan segas tamborēšanā iztērēti teju 3 kg dzijas, atlikušie krājumi ne par mata tiesu nešķiet sarukuši. Kā jūs domājat, pieteikties? Lai gan pašai pēc pončo nav nekādas vajadzības, varbūt laika gaitā atrastu kādu, kas par šādu apģērba gabalu priecātos. Varētu kaut vai blogizlozi sarīkot, ja neviens rads vai draugs nepieteiktos :)

Atkal koptamborēju - 4. daļa / Hook a Wool-Eater Blanket - Part 4

Kopš pēdējās atskaites pagājušas vienpadsmit dienas, bet segas darināšanā esmu tikusi uz priekšu par nieka (lai arī garum garām) 7 joslām (14 rindiņām), jo nesenā Mēness dilšana bija pilnībā sakāvusi manu tamborēšanas sparu, turklāt vajadzēja uzcītīgi darboties vairākās citās jomās, svinēt Valentīna dienu un uzņemt ciemos mīļus radiniekus.

Lai vai kā - 21 dienas laikā, kopš esmu iesaistījusies segas koptamborēšanas projektā, tapušas 29 joslas (58 rindiņas), kas ir par 3 joslām vairāk nekā Sāra Londona paredzējusi, sastādot oficiālo koptamborēšanas grafiku laika posmam no 11. janvāra līdz 7. martam, kad projekts oficiāli noslēgsies.

Šobrīd vairs neesmu tik pārliecināta, ka līdz minētajam termiņam paspēšu notamborēt 2 x 2.20 m lielu gabalu, bet darīšu, ko varēšu, darbojoties mierīgā ritmā, neiespringstot uz rezultātu, bet

dziļi izbaudot šo krāsaino, silto, dinamisko un bezgalīgi meditatīvo procesu, ko pazīstam ar nosaukumu 'tamborēšana'.

Kā jau fotogrāfijās redzams, kopš 12. februāra dzīvoju zili zaļās noskaņās.

Manas segas krāsu kompozīcija ir gluži kā ļaužu dziesmiņā no Raiņa "Zelta zirga":

Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū balti sniega svārki;
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū bāli mēness vaigi;
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū gari saules mati.

Es ceru, ka šis citāts nevienam neizrausīja šermuļus, atceroties nemīlētās latviešu valodas stundas vai kādu pagalam nejauku latviešu valodas skolotāju :)))

P.S. Pirmajā un pēdējā fotogrāfijā labi apskatāma segas kreisā puse. Interesanti, ka cilvēki, kuri līdz šim redzējuši, kā top sega, dalās divās pretējās nometnēs: vieniem (nospiedošajam vairākumam) patīk kreisā puse, bet otriem - labā.

Kā ir ar jums?

18. februāra koptamborēšana

Jau krietnu laiciņu sestdiena solījās būt notikumiem pārbagāta, tādēļ piesardzīgi attiecos pret domu iesaistīties Lindas organizētajā Koptamborēšanā Nr. 2. Nācās rūpīgi izplānot, kā sekmīgāk darboties, lai visu, visu paspētu - gan nobalsot, gan Eirovīzijas ģenerālmēģinājumu apmeklēt, gan palīdzēt noorganizēt un nosvinēt vīramātes vārda dienu. Par laimi, viss izdevās.

Tātad - kaut kas jauns! Izvēle krita par labu tunēziskajai tamborēšanai, jo pirms diviem gadiem pirktā tunēziskā tamboradata līdz šim bija dīki gulējusi dzijas pēļos lādes dziļumā, tā arī nekur citur, izņemot paraudziņu darināšanu, neiesaistoties.

No pieciem sākotnējiem potenciālā tamborējamā priekšmeta variantiem izvēlējos turbāncepuri, jo:
1) nesen gribēju tādu internetveikalā iegādāties, bet iekšējā balss čukstēja, ka es taču pati esmu gana prasmīga, lai tādu uztaisītu savām rokām;
2) gribēju pārbaudīt, vai iekšējā balss tukši nemuld;
3) ļoti patīk tie brīži, kad pēc matu mazgāšanas varu vazāties pa dzīvokli ar galvai aptītu dvieli; 4) man simpatizē austrumu stila apģērbs.

Visprimitīvākajā (tunēziskajā labiskajā) rakstā tapa viens liels un viens mazs taisnstūris, jo bija jāsteidz veikt pienākumus. Ar to arī noslēdzās koptamborēšanas pasākums.
   

Nākamajā dienā, tātad šodien, no krājumiem izraku šādas lietas:

1) melnu pogu:

2) vilnas džemperi, kam apkakle pēc mazgāšanas bija kļuvusi par šauru, lai dabūtu pāri galvai; un

3) dažas no ārā metama (jo novalkāts) krekliņa nogrieztas rombveida pērlītes.

Mans tamborēti reciklētais ieguvums pēc griešanas, diegšanas, šūšanas un pāršūšanas:

Un te es ar savu koptamborējumu galvā. Nedaudz miegaina, negrimēta un nogurusi no svētkiem un ēšanas. Ņemiet par labu, jo citas bildes nav! 

P.S. Uz segas koptamborēšanas atskaiti varat cerēt jaunnedēļ, kolīdz izdosies izbrīvēt laiku rakstīšanai. Tikmēr novēlu patiesi izbaudīt citu Latvijas koptamborētāju darbus Lindas blogā!

Lai nākamā nedēļa ceļ jūs spārnos pretim jauniem radošiem sasniegumiem!