Baltais motīvs veidots no mainīga biezuma dzijas, tādēļ neizskatās tik gluds kā varbūt varētu vēlēties, tomēr man gluži labi patīk. Savukārt zaļais motīvs, kuru tamborēju no dzijas atlikuma, līdz tas pusceļā izbeidzās, ir precīzs paraugs tam, kāda izskatīsies manas kleitas apakšmala. Vienīgā atšķirība - strādāšu ar smalkiem diegiem.
Tā kā mežģīņkleitas tamborēšana solās būt laikietilpīgs process, par savu progresu centīšos sniegt regulāras atskaites šepat blogā. Ceru, ka pa vidu izdosies pavēstīt arīdzan par daļu no daudzajiem pabeigtajiem darbiem, kuri līdz blogārēm tā arī nav nokļuvuši. Ziemā pirmā stāva mājoklī ir bēdīgi ar gaismu, un tas neizbēgami atspoguļojas fotogrāfijās. 10. februārī pagalmā dāsni saplaukušie sniegpulksteņi gan vēsta, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem! Par to pašu liecina arī kaimiņrunču ķērkstulīgās cīņas par Šanti sirdi. Viņa nav sajūsmā: staigā ar melnum melnām, dusmu pielijušām acīm un katru mīļu brīdi atgaiņājas ar ķepām.
intersanti! un es uzreiz iedomājos, ka sen nebiju ar tamboradatu draudzējusies :-)
ReplyDeleteHehe, tad jau īstais laiks atjaunot draudzību!
DeleteLai pavasara saulīte palīdz tapt skaistajai kleitai!
ReplyDeleteSavulaik tiku darinājusi eglīšu rotājumus šajā tehnikā.
Paldies, Rita! Ceru, ka saulīte patiešām būs lieliska palīdze. Briges mežgīnes eglītē, varu iztēloties, izskatās daiļi!
Delete