Atpakaļ pie pirmsākumiem

Šodien izdevās pabeigt vienu no daudzajiem iekonservētajiem tamborēšanas projektiem - no motīviem darinātu bezpogu mājas jaku. Šķiet, darbs tikai iesākts kādā pagalam drūmā 2014. gada ziemas nedēļā, kad, komfortu un mierinājumu meklējot, sailgojos pieķerties kaut kam vienkāršam un izsenis zināmam - krāsainiem vecmāmiņas kvadrātiem. Kad malu apdarināšanas laikā izbeidzās dzija, jaka tika veikli ietūcīta plauktā, kur dienasgaisma pār to tik ātri neatspīdēja.

Vecmāmiņas kvadrātiņi bija pirmais, ar ko pēc visu veidu stabiņu apgūšanas agrā bērnībā sāku savas tamborētājas gaitas, līdz ar to rokdarbojoties itin jauki pakavējos atmiņās par kādreizējiem biklajiem mēģinājumiem izveidot kaut cik vizuāli baudāmus spilvenu pārvalkus, ko dāvināt mammai Mātes dienā.

Lai arī atgriezties pie pirmsākumiem laiku pa laikam nenāk par ļaunu, priecājos, ka kopš bērna gadiem tamborēšanā esmu progresējusi un kvadrātiņi nav palikuši vienīgie apgūtie.

Jakas motīvu savienošanas ideju ar nokareno piedurkņu līniju smēlos kādā žurnāla "Маленькая Диана" numurā (diemžēl nav pa rokai, lai apskatītos, tieši kurā!), bet krāsu un apdares ziņā variēju pēc savām vajadzībām.

Jaku izveidoju valkājamu no abām pusēm, kreisajā pusē kvadrātiņi savienoti kopā reljefā. Attiecīgas fotogrāfijas šoreiz izpaliks, jo pašbilžu knipsēšana šodien izrādījās pārlieku mokošs process.

Kas bija pirmais, ko Tu savā mūžā notamborēji?

Zili zaļi balts

Lai kaut nedaudz notraustu putekļus no novārtā atstātā bloga, atrādu savu jaunāko veikumu - mežģīņrakstā tamborētu jaku ar adītu pīņu apdari, ko pabeidzu jau 2. oktobrī. Pīni adīju pirmo reizi mūžā. Un plānoju adīt vēl, jo viegli un skaisti. Ir arīdzan pirmais pasūtījums no vīramātes: gara veste bez pogām.

Vēl varu pastāstīt, ka 3. oktobrī bijām ekskursijā uz Pāces vilnas fabriku, no kuras, protams, neatgriezāmies tukšām rokām, jo katrs izvēlējās sev tīkamu krāsu dzijas šķeteres, ko manas darbotieskārās rokas garajos, tumšajos vakaros pārtapinās siltos, skaistos izstrādājumos ;) Kārtējo reizi pierādījās tas, ka daba nepavisam nemīl tukšumu. Manās mājās atkal ir lieli dzijas krājumi. Būs laikam jāatzīst, ka tas ir normāli.