Īru mežģīņu darināšana ir viens ellīgs pacietības pārbaudījums: kad visi motīviņi satamborēti, sāk šķist, ka tūlīt, tūlīt darbs būs galā. Nekā nebija! Sarežģītākais process - tīklīņa veidošana - vēl tikai sākas... Tā gaitā simtreiz nākas cīnīties ne tikai ar visādiem prāta mošķīšiem, bet arī locīties dažādos neiedomājamos leņķos, noorganizējot pārsteiguma treniņu saviem muskuļiem. Un nav iespējams, ērti iekārtojoties dīvānā, paralēli skatīties kaut ko skaistu un gaišu (var vienīgi klausīties un tekstuāli emocionālākajos brīžos nomest tamboradatu un pievērsties datorekrānam). Kad beidzot izdotas izcīnīties līdz pabeigtībai, prātā iešaujas doma: "Nekad vairs negribēšu šo riebīgo
tīkliņošanu atkārtot!" Bet, kā jau labi zināms, cilvēka apziņai patīk burvju vārdiņš 'nekad' un, ticiet vai nē, pēc desmit, divdesmit minūtēm jau sākas intensīva gudrošana, ko vēl skaistu uzmežģīņot.
Te mans jaunākais veikums, pagaidām puspabeigts:
Tagad tikai jāsakopo spēki un pacietība, lai jaundarinājumu pabeigtu!
Kā ir ar jums? Vai lielākoties dodat priekšroku ašajai, drošajai tamborēšanai (galarezultāts skaisti izskatās un visiem patīk, bet darbošanās ir tik vienkārša, ka pat tīšām nekas nevar noiet greizi) vai tomēr tiecaties nemitīgi pārspēt paši sevi (aizvien iekarojat jaunas virsotnes gan tehnikas sarežģītības, gan laika un darbietilpības ziņā)?
apbrīnoju pacietību! Tev ļoti labi sanāk :)
ReplyDeleteun jā - tās ir muguras sāpes tiktiešām :)
esmu pamēģinājusi gandrīz visu no tamborēšanas. vistuvākie ir tomēr parastie tamborējumi - tad var ļauties procesam, kas man tamborēšanā vislabāk patīk :)
jā, es ar grūtību nebaidos :D
ReplyDeleteBet man pēc noskaņojuma - kad gribas vienkārši kaut ko padarīt, bet jumts jau aizbraucis :), tad daru kaut ko, ko varu mehāniski nedomājot paveikt. Kad jumts ir uz vietas, tad gan uz varoņdarbiem velk. Ar ātri vai lēni darāmiem darbiem ir līdzīgi - brīžiem gribas pa ātro redzēt rezultātu, bet tad atkal sailgojos pēc kāda lielāka procesa, kad gribas katru dienu turpināt, nevis sākt no jauna...
Nu re, sāku atbildēt uz Tavu jautājumu un aizmirsu pateikt, cik Tev skaists darbiņš un apbrīnojama pacietība to veikt. Īru mežģīnes man vēl ir neiekarota virsotne :D, vienkārši vēl neesmu izdomājusi, ko no tādiem motīviem gribētu tapināt...
nu jā, šis ir kaut kas :)) es uzreiz saku, man nav tādas pacietības ko tādu meistarot :) visu cieņu.
ReplyDeleteSkaists darbiņš! :)))
ReplyDeletePati kaut ko tādu neesmu mēģinājusi, bet reiz redzēju cik pacietīgi šajā tehnikā smuku jaciņu veidoja draudzene!:))) Man šķiet, ka tiešām grūtākais ir tas tīkliņš... Motīvus tamborēt tas šķiet interesanti un arī salīdzinoši ātrāk. Bet bez tīkliņa neiztikt:)
Skaists darbiņš.Sen atpakaļ man bija pasūtījums no kazlēna dzijas uzmeistarot ko līdzīgu, tikai ar sīkām puķītēm un lapiņām,kopā likšanu atceros kā murgu,sēdēju un raudāju,kādēļ kaut ko tādu uzņēmos,bet kad darbiņš bija padarīts pašai tāds lepnums.Izskatījās fantastiski.Tagad gan laikam neko tādu nedarītu.Novēlu pacietību pabeigt.
ReplyDelete