Aizkavējies vilnītis

Esmu droša, ka visiem cilvēkiem, kam patīk visvisādi knibināties, piņķerēties un viņķelēties ar domu radīt ko patiesi skaistu savām rokām, ir arī savs bezgalgarais saraksts, kurā uzskaitītas idejas, kas laika gaitā kaut kur noskatītas, iepatikušās un kas gluži vai pašas uzprasās uz realizēšanu. Nu, lūk, man šajā sarakstā bija vilnīššalle.

Gribēju pamēģināt, cik lipīgs un atkarību izraisošs ir Ceitas iemīļotais rakstiņš. (Kad mācījos trešajā klasē, man mamma tajā bija noadījusi dzīvespriecīgu, oranži dzeltenu jaciņu. Ļoti iemīļots apģērba gabals bija, bet ātri vien nonāca māsu īpašumā, jo izaugu.)

Ziemassvētku gaidīšanas laikā manā dzīvoklī izplatījās īsta vilnīšadīšanas infekcija, kā rezultātā tapa 3 šalles. Divas no tām jau aizdāvinātas projām, bet trešās šalles laicīgas uzadīšanas plāna realizēšanu vispārējās aizņemtības dēļ nācās pārcelt uz mierīgākiem laikiem. Tie gan tā arī nepienāca - janvārī darbs vedās lēni jo lēni (pa dažām rindiņām dienā), bet laimīgā kārtā adījumu šonedēļ izdevās pabeigt. Lai arī novēlota Ziemassvētku dāvana, domāju, ka saņēmējai būs ne mazāk mīļa un iepriecinoša.

Šalles fonā - rudenī iegādātais rokdarbu koferītis ar Parīzes skatiem. Mans uzticamais ceļabiedrs, kad dodos kaut kur projām no mājām. Ērts, ietilpīgs, ideāli piestāv ziemas mētelim un labi izskatās, kad, to mazliet nevērīgi vicinot, izeju ielās.

Ārā no klusuma / Stepping out of the silence

Mīļi atkalredzēšanās sveicieni visiem, ko pa šiem mēnešiem biju atstājusi novārtā! Jo ilgāk nerakstīju, jo mazāk vēlējos iegrimt paskaidrojumos, kādēļ tā. Pie tā arī paliksim! Vien piebildīšu, ka man šis laiks, pavadīts tā patālāk no publiskās telpas, bija vairāk nekā zelta vērts. Prombūtnes laikā tapuši arī šādi tādi darbiņi. Svētku dāvanas gan atradušas jaunas mājas, tā arī palikušas fotogrāfijās neiemūžinātas, bet daža laba citu darinājumu bildīte blogam tomēr ir pietaupīta. Šodien vēlos atrādīt reljefā lapiņrakstā adītu apaļšalli (pamatrakstu meklējiet šeit), kas tapusi oktobra beigās, bet raisa domas par pavasara plaukumu.

Hello again my dear too-long-neglected friends! The farther I was away from blogging, the less I wanted to plunge into long explanations for my silence. So let it be, no excuses this time! I just wanted to add that these months spent far away from the public space were more precious than gold. Among all, I managed to finish several knitting projects. Today I’d like to show you my beautiful dimensional leaf lace cowl (for the pattern go here) that I knitted back in October last year. Don’t you agree it makes one think about spring blossom?

Ar pavasarīgām vēsmām sirdī šajā ziemīgajā dienā,

With warm and soft breezes in my heart on this wintry day,