Maigtoņu mandala (papildināts)

Ir brīži, kad viens pabeigts rokdarbs seko otram, bet gadās, ka negaidot rodas spēcīga vēlēšanās paņemt pauzi, atmest adatu kustināšanai un kamolu ritināšanai ar roku un ienirt citu lietu baudīšanā, šur tur aizbraukt, satikt sen neredzētus draugus. Bet pēc tādām pauzēm mēdz būt grūti atgriezties ierastajā ritmā. It kā jau nekas ārkārtējs nenotiek, bet piepeši iesāktie projekti vairs neiedvesmo tapt turpināti, acis vienaldzīgi raugās uz citu cilvēku radītajiem šedevriem Pinterest plašumos, bet smadzenes adīšanas un tamborēšanas ideju ziņā šķiet kā izslaucītas.

Ko šādās situācijās darīt?

Mana veiksmes formula rokdarbu krīzes "neko negribas" situācijām:

1) pavērot dabu (šajā gadījumā tā bija ziedos plaukstošu bumbierzaru formā iekštelpās ienesta daba) un iedvesmoties;

 

2) izpētīt dzijas krājumus un ķerties klāt kaut kam vienkāršam, meditatīvam, iepriekš mēģinātam, biežas krāsu maiņas ietverošam.

Tā nu vakar atvēru pavasara tīrīšanas laikā ar tambordiegu minikamoliņiem piepildīto kārbu un sāku darināt veco, labo mandalu, vadoties pēc šī apraksta, bet pēdējās rindiņas pamainīju pēc saviem ieskatiem. Mandalu varēšu vēlāk brīvformā uzaudzēt lielāku, ja vien būs patika, jo minikamoliņiem piemīt slepenas spējas ietilpināt sevī vairāk tambordiegu metru, nekā no malas izskatās. Tamborēšanas apraksts ir tas pats, ko izmantoju diviem citiem projektiem - varavīkšņainajai sedziņai un saules mandalai.

 

Vai Tev mēdz uznākt līdzīgas izjūtas kā man? Kā Tu tiec galā ar rokdarbu krīzi?

**********************************************************************

Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!

          

Audzējot un ķerot sapņus

Sveiciens visiem jūnija apskurbinātajiem!

Vai prātojāt, kur esmu pagaisusi? Šogad man rokdarbi nobīdīti otrajā plānā, bet tas nav slikti, jo atgriežos pie citām novārtā pamestām lietām un pievēršos gluži jaunām. No darba brīvajā laikā ļauju sev pazaudēties aizraujošu grāmatu lappusēs, kolekcionēju  un aprūpēju istabas augus, jo mani kādreizējie brūnie (puķu bendētājas) pirkstiņi pārvērtušies zaļajos, rakņājos pa Tumblr bilžu blogiem, ceļoju, ieskatos un ieklausos dabā vai, vēl labāk, atslēdzu prātu un apkārtējo murdoņu, lai baudītu mieru.      

Laiku pa laikam gan top arī pa kādam tamborējumam. Līdz pabeigtībai izdodas novest visu dzelteno toņu caurausto, mandalveidīgo, no viduča palēnām audzējamo: krāsainas sedziņas (skat. pirmās trīs fotogrāfijas) un sapņu ķērājus guļamistabai (jauks veids, kā tikt vaļā no vecajiem tambordiegu krājumiem, lai būtu iemesls iegādāt jaunus :) ). Sapņi, pēdējiem klātesot, rādās daudz, daudz labāki. Mierīgāki un jēgpilnāki. Pēc dabas būdama diezgan izteikta skeptiķe, esmu to pārbaudījusi uz savas ādas. Vairs nekādu mokošu murgu! Sapņu ķērāju radīšanas procesā izdevies iekodēt stipras domas.

Pirmais sapņu ķērājs, kurš karājas manā gultas pusē, jau šādus tādus rotājumus ieguvis - Ventspils ielās un Rātslaukumā uzietas putnu spalvas un paprāvas, izteiksmīgas pogas no manas kādreizējās salātzaļās trikotāžas kleitas. Laikam ritot, rotājumi tiks nomainīti vai papildināti.

Otrajam, vīram paredzētajam sapņu ķērājam vēl nav pieliktas spalvas, taču man tas iet pie sirds arī tāds, kāds pašlaik ir. Trīs pēdējo nedēļu laikā savāktās spalvas jau gaida savu kārtu: vienu kā rīta dāvanu skujeņu dobē bija nometusi kaija (tā bija pirmā lieta, ko pēc pamošanās ievēroju, paraugoties ārā pa logu), otru pacēlu Guela parkā Barselonā un, čemodānā izaijātu, pārvedu mājās, bet trešo - vārnas spalvu - pirms pāris dienām atradu zem pagalēm, kad teju bijām veiksmīgi pievārējuši pēdējo no trim jaunatvestajām malkas kravām.

Dievinu spalvas atrast bez piepūles, īpaši nemeklējot! Tās pie manis nonāk pašas, un ir svētki.

Ražīgu, priekpilnu nedēļas nogali vēlot,

Ramona

P.S. Šķiet, šis ieraksts ir apliecinājums tam, ka mans blogs tomēr turpinās pastāvēt. Tuvākie radi jau zina, ka pēdējos mēnešos apšaubīju bloga lietderīgumu un vairākkārt gatavojos to izdzēst, bet galu galā pārdomāju. Kāds vai kaut kas mani allaž atturēja.

Daudzkrāsu mandala / Multi-coloured crochet mandala

Es tik ļoti dievinu mandalas (gleznotas, tamborētas, izšūtas utt.), ka manā mājā to nekad nevarētu būt par daudz! {Nesen kaut kur lasīju, ka latviski mandalas dēvējot par dižapļiem - man pirmā dzirdēšana :)} Vakar atkal viena trakulīgi krāsaina tapa:

I simply adore mandalas (painted, crocheted, embroidered, etc.) and will never have enough of them at my home! Yesterday I made this crazy one:

Saules mandala / Sun mandala

Vēl kāds laiciņš jāpagaida, līdz saulīte atgriezīsies šaipusē, lai sildītu mūs cauru dienu, tādēļ, lai kaut kā izgaismotu šo gaismas gaidīšanas laiku, notamborēju saules mandalu. Tā tik ļoti priecē manu sirdi, ka varētu uz to lūkoties cauru dienu, ja vien man nebūtu augstāku mērķu, pēc kuriem tiekties :)

Tik tiešām - kad skatos uz mandalu, tā it kā atgādina:

Šai saulē, šai zemē
Viesiem vien padzīvoju;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Kā tamborēt mandalas apli, ikviens angļu valodu protošs rokdarbnieks var iemācīties Crochet with Raymond blogā (meklējiet pie Patterns and Tutorials), bet saulītes stari nav obligāti - tos dizainēju pati, jo gluži vienkārši vēlējos neparastāku mandalu.