Laimīgi un somām apkrāvušies vakar atgriezāmies no Jauniešu līderu skolas otrā semināra Lietuvā. Desmit dienu laikā izbaudījām tik daudz ko - visdažādākos laikapstākļus, 20 km braucienu ar kanoe laivām pa akmeņainu upi, kura laikā kādas sešas reizes izlijām cauri slapji, mierīgus jogas rītus, jautrus filmu vakarus nelielā kompānijā matraču un spilvenu istabā bez logiem, lērumu biezpiena ēdienu un pankūku (biezpiens semināra noslēguma pasākumā tika atzīts par
Food of the Camp, un es to, visticamāk, turpmākā mēneša laikā savā šķīvi negribēšu redzēt), diezgan nežēlīgu "citplanētiešu inspirētu" pasākumu, kas ietvēra dalībnieku modināšanu nakts vidū ar superskaļu
Ghostbusters atskaņošanu (lietuviešu organizatoriem ir drusku dīvaina humora izjūta), lai izvilinātu dalībniekus lietū un tumsā pamētāt lidojošo šķīvīti un laist gaisā uguns laternas (viena sadega un nekur neaizlidoja), krietni patīkamākus dalībnieku organizētus vakara pasākumus un vēl daudz ko citu. Secinājums: šādā notikumu pārbagātībā nav iespējams atpūsties, bet jautri pavadīt laiku gan var :)
Tikpat ātri, cik atgriezāmies, rīt jau atkal plānojam doties prom - šoreiz nedēļas nogales ceļojumā pa Vidzemi. Vismaz reizi gadā taču jāaprauga dzimtā puse :)
Bet tagad pildu savu solījumu un izlozēju spilventiņa jaunās īpašnieces vārdu! Uz balvu pretendēja kopskaitā septiņas
rokdarbnieces -
Inese,
Aija, Ivetiņa,
Biene,
Andra,
Sixspārne un
Ineta.
Par lozētāju pieaicinot allaž izpalīdzīgo Kristianu, noskaidrojās, ka spilventiņš turpmāk mitināsies
Aijas mājoklī.
Vissirsnīgākie apsveikumi Tev, Aija! Lūdzu, atsūti savu adresi uz manu e-pastu: ramona.jacevica@inbox.lv.
Aija par savu mājas sajūtu rakstīja šādi:
"Mājas sajūta, no vienas puses, ir kaut kas paliekošs un liels un, no otras puses, tie var būt tikai mirkļi! Mājas sajūta ir tad, kad visi tavi mīļie ir mājās un viss ir kārtībā. Mājas sajūta ir tad, ja vari aiziet gulēt pats savā gultiņā :). Mājas sajūtu var "noķert" arī tad, ja sēdi viesnīcas istabiņā svešā zemē, beidzot ticis uz lielveikalu un nopircis paša izvēlēto jogurtu, maizi un siera šķēli, lai gan pirms tam esi barots smalkos restorānos :) Kā jau teicu - tik vienkārši un tik sarežģīti reizē! :)"
Skaisti teikts, vai ne?
Bet kā ir ar mani pašu?
Es savu mājas sajūtu nēsāju sev līdzi sirdī, un tā mēdz izpausties gan tad, kad esmu pilnīgā mierā un harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi, gan brīžos, kad viss apkārt jūk un brūk, prāts bļauj, ķermenis protestē pret notiekošo, tomēr par spīti visam jūtams, ka dziļi iekšā viļņojas milzīgs miera okeāns. Manai mājas sajūtai nav nepastarpināta sakara ar konkrētu vietu vai lietām, bet tā ir cieši saistīta ar manu attieksmi pret sevi un apkārt notiekošo. Jo lielākā mērā es ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, jo mājīgāk es jūtos neatkarīgi no tā, kurā pasaules vietā es atrodos, kādi cilvēki ir man apkārt, kāds ir mans tābrīža finansiālais stāvoklis un noskaņojums, veselība utt. Savā ziņā manas mājas ir visur uz šīs zemes un tajā pašā laikā nav nekur.
