Gaidīšanas neziņā

Ziedoši maija beigu sveicieni jums visiem!

Vēl aizvien neesmu atguvusi patiku turpināt iepriekš iesāktos darbus, tādēļ niekojos ar riņķveida tamborējumu ražošanu. Ja kādam apnicis, atvainojiet, nāksies nedaudz paciesties, kamēr pārlaidīšu šo krīzi, kas, šķiet, sākās līdz ar apjēgu, ka neizdosies līdz dzimšanas dienai notamborēt īru mežģīņu kleitu, jo no dziju veikala zvanu par piegādātiem ļoti specifiskā persiku toņa diegiem (kleitas pamattonis) tā arī neesmu sagaidījusi un sāk jau zust cerības, ka jelkad sagaidīšu. Pašu pārdevēju vaigā arīdzan neesmu sastapusi, jo veikalam uz vasaru uzlikts nejēdzīgi īss darba laiks: no 11:00 līdz 15:00. Nezinu, kad izdosies atrauties no darbiem un līdz turienei nokļūt, lai gūtu pilnīgu skaidrību par to, vai turpināt gaidīt vai arī sākt gudrot kādus alternatīvus variantus. Šīs nelāgās situācijas izklāsts  ir mana atbilde uz varbūtējo jautājumu, kādēļ esmu pārtraukusi publicēt blogā atskaites par pasteļkleitas darināšanas procesu (pirmās divas atskaites te un te).

Lai vai kā, ja neskaita gaidīšanas neziņu, man klājies gluži labi. Sīko kamoliņu pārstrādāšana tā arī nav vainagojusies ar galīgu uzvaru, taču zināms sarukums diegu rindās ir panākts, iesākti šādi tādi jauni darbiņi (laiks rādīs, cik no tiem pagozēsies blogāres saulītē), kā arī Eirovīzijas pusfinālu skatīšanās laikā tapusi kārtējā krāsainā sedziņa.

Ja nu sagribas notamborēt šādu sedziņu sev tīkamos toņos, lūk, shēma:

Mežģīņota dāvana vīramātei

Vēl viena sedziņa, tapusi divos piegājienos. Jau no sākta gala bija zināms, ka krāsu ziņā tā daudz labāk iederēsies vīramātes istabā, tādēļ ar nodomu tapa kā dāvana. Pērngad manā dzīvē iestājās puspabeigto darbu periods, kuram bīstami ieilgstot plauktos iegūla vesela gūzma pusadītu un pustamborētu izstrādājumu, tālab pašreizējos apstākļos esmu laimīga par katru sīkāko nieciņu, ko izdodas novest līdz pabeigtības fāzei.

Joprojām mandalojos...

Nav diez ko lielas iedvesmas darbdienā dzejot garus tekstus, tādēļ vienkārši publicēju pāris bildes, kas apliecina, ka pagājušajā nedēļas nogalē nevis slinkoju, bet atpūtos īsteni latviskā garā - ar rokdarbu klēpī :) Izdevās pielikt punktu dažiem ziemā iesāktiem darbiņiem, kas procentuālā ziņā bija vistuvāk pabeigtībai, taču plauktos atlicis vēl vesels klājiens pusratā atstātu projektu. Krāsainās mandalu sedziņas domātas āra galdam, pie kura mūsmājas iemītnieki pievējā (cik nu tas Ventspilī iespējams) mēdz piesēst, lai iedzertu kādu tasīti aromātiskas tējas vai kafijas un druscītiņ izvēdinātu galvu. Jūnija sākumā atrādītās sedziņas jau galdu dažu labu reizi ir paguvušās greznot. Tagad pienākusi kārta jaunajām! Kā labi redzams, nostiepšanas vajadzībām izmantoju kājsoliņu; arī dīvāna melnais sāns adatiņspraušanai izrādījies gana ērts. Vēl tikai pamocīšu abas sedziņas ar cietināšanas līdzekli un gludekli, lai darbiņiem vairs īsti nebūtu, kur piekasīties!

Audzējot un ķerot sapņus

Sveiciens visiem jūnija apskurbinātajiem!

Vai prātojāt, kur esmu pagaisusi? Šogad man rokdarbi nobīdīti otrajā plānā, bet tas nav slikti, jo atgriežos pie citām novārtā pamestām lietām un pievēršos gluži jaunām. No darba brīvajā laikā ļauju sev pazaudēties aizraujošu grāmatu lappusēs, kolekcionēju  un aprūpēju istabas augus, jo mani kādreizējie brūnie (puķu bendētājas) pirkstiņi pārvērtušies zaļajos, rakņājos pa Tumblr bilžu blogiem, ceļoju, ieskatos un ieklausos dabā vai, vēl labāk, atslēdzu prātu un apkārtējo murdoņu, lai baudītu mieru.      

Laiku pa laikam gan top arī pa kādam tamborējumam. Līdz pabeigtībai izdodas novest visu dzelteno toņu caurausto, mandalveidīgo, no viduča palēnām audzējamo: krāsainas sedziņas (skat. pirmās trīs fotogrāfijas) un sapņu ķērājus guļamistabai (jauks veids, kā tikt vaļā no vecajiem tambordiegu krājumiem, lai būtu iemesls iegādāt jaunus :) ). Sapņi, pēdējiem klātesot, rādās daudz, daudz labāki. Mierīgāki un jēgpilnāki. Pēc dabas būdama diezgan izteikta skeptiķe, esmu to pārbaudījusi uz savas ādas. Vairs nekādu mokošu murgu! Sapņu ķērāju radīšanas procesā izdevies iekodēt stipras domas.

Pirmais sapņu ķērājs, kurš karājas manā gultas pusē, jau šādus tādus rotājumus ieguvis - Ventspils ielās un Rātslaukumā uzietas putnu spalvas un paprāvas, izteiksmīgas pogas no manas kādreizējās salātzaļās trikotāžas kleitas. Laikam ritot, rotājumi tiks nomainīti vai papildināti.

Otrajam, vīram paredzētajam sapņu ķērājam vēl nav pieliktas spalvas, taču man tas iet pie sirds arī tāds, kāds pašlaik ir. Trīs pēdējo nedēļu laikā savāktās spalvas jau gaida savu kārtu: vienu kā rīta dāvanu skujeņu dobē bija nometusi kaija (tā bija pirmā lieta, ko pēc pamošanās ievēroju, paraugoties ārā pa logu), otru pacēlu Guela parkā Barselonā un, čemodānā izaijātu, pārvedu mājās, bet trešo - vārnas spalvu - pirms pāris dienām atradu zem pagalēm, kad teju bijām veiksmīgi pievārējuši pēdējo no trim jaunatvestajām malkas kravām.

Dievinu spalvas atrast bez piepūles, īpaši nemeklējot! Tās pie manis nonāk pašas, un ir svētki.

Ražīgu, priekpilnu nedēļas nogali vēlot,

Ramona

P.S. Šķiet, šis ieraksts ir apliecinājums tam, ka mans blogs tomēr turpinās pastāvēt. Tuvākie radi jau zina, ka pēdējos mēnešos apšaubīju bloga lietderīgumu un vairākkārt gatavojos to izdzēst, bet galu galā pārdomāju. Kāds vai kaut kas mani allaž atturēja.