Mežģīnes griežas pa saulei

Atvainojos visiem par lielo klusēšanu!

Šis viennozīmīgi manā dzīvē ir grāmatu lasīšanas gads - kopumā no 1. janvāra līdz šim brīdim ar milzu aizrautību pieveiktas jau 111. Beidzot novedu līdz galam arī kādu no iesāktajiem rokdarbiem. Ja vēlētos, sedziņu varētu audzēt pa apli lielāku, pievienojot papildu mežģīņu joslas, jo matemātika te ir pavisam vienkārša. Uzmetiet aci shēmai un sapratīsiet!

Gaidīšanas neziņā

Ziedoši maija beigu sveicieni jums visiem!

Vēl aizvien neesmu atguvusi patiku turpināt iepriekš iesāktos darbus, tādēļ niekojos ar riņķveida tamborējumu ražošanu. Ja kādam apnicis, atvainojiet, nāksies nedaudz paciesties, kamēr pārlaidīšu šo krīzi, kas, šķiet, sākās līdz ar apjēgu, ka neizdosies līdz dzimšanas dienai notamborēt īru mežģīņu kleitu, jo no dziju veikala zvanu par piegādātiem ļoti specifiskā persiku toņa diegiem (kleitas pamattonis) tā arī neesmu sagaidījusi un sāk jau zust cerības, ka jelkad sagaidīšu. Pašu pārdevēju vaigā arīdzan neesmu sastapusi, jo veikalam uz vasaru uzlikts nejēdzīgi īss darba laiks: no 11:00 līdz 15:00. Nezinu, kad izdosies atrauties no darbiem un līdz turienei nokļūt, lai gūtu pilnīgu skaidrību par to, vai turpināt gaidīt vai arī sākt gudrot kādus alternatīvus variantus. Šīs nelāgās situācijas izklāsts  ir mana atbilde uz varbūtējo jautājumu, kādēļ esmu pārtraukusi publicēt blogā atskaites par pasteļkleitas darināšanas procesu (pirmās divas atskaites te un te).

Lai vai kā, ja neskaita gaidīšanas neziņu, man klājies gluži labi. Sīko kamoliņu pārstrādāšana tā arī nav vainagojusies ar galīgu uzvaru, taču zināms sarukums diegu rindās ir panākts, iesākti šādi tādi jauni darbiņi (laiks rādīs, cik no tiem pagozēsies blogāres saulītē), kā arī Eirovīzijas pusfinālu skatīšanās laikā tapusi kārtējā krāsainā sedziņa.

Ja nu sagribas notamborēt šādu sedziņu sev tīkamos toņos, lūk, shēma:

Mežģīņota dāvana vīramātei

Vēl viena sedziņa, tapusi divos piegājienos. Jau no sākta gala bija zināms, ka krāsu ziņā tā daudz labāk iederēsies vīramātes istabā, tādēļ ar nodomu tapa kā dāvana. Pērngad manā dzīvē iestājās puspabeigto darbu periods, kuram bīstami ieilgstot plauktos iegūla vesela gūzma pusadītu un pustamborētu izstrādājumu, tālab pašreizējos apstākļos esmu laimīga par katru sīkāko nieciņu, ko izdodas novest līdz pabeigtības fāzei.

Joprojām mandalojos...

Nav diez ko lielas iedvesmas darbdienā dzejot garus tekstus, tādēļ vienkārši publicēju pāris bildes, kas apliecina, ka pagājušajā nedēļas nogalē nevis slinkoju, bet atpūtos īsteni latviskā garā - ar rokdarbu klēpī :) Izdevās pielikt punktu dažiem ziemā iesāktiem darbiņiem, kas procentuālā ziņā bija vistuvāk pabeigtībai, taču plauktos atlicis vēl vesels klājiens pusratā atstātu projektu. Krāsainās mandalu sedziņas domātas āra galdam, pie kura mūsmājas iemītnieki pievējā (cik nu tas Ventspilī iespējams) mēdz piesēst, lai iedzertu kādu tasīti aromātiskas tējas vai kafijas un druscītiņ izvēdinātu galvu. Jūnija sākumā atrādītās sedziņas jau galdu dažu labu reizi ir paguvušās greznot. Tagad pienākusi kārta jaunajām! Kā labi redzams, nostiepšanas vajadzībām izmantoju kājsoliņu; arī dīvāna melnais sāns adatiņspraušanai izrādījies gana ērts. Vēl tikai pamocīšu abas sedziņas ar cietināšanas līdzekli un gludekli, lai darbiņiem vairs īsti nebūtu, kur piekasīties!