Kamēr pa brīvdienām pilsētā paguva uzkrist un nokust sniegs, mājas iekšienē valdīja omulība un pavasaris un mežģīņkleitas motīvu skaits palēnām vairojās.
Cenzdamies mēroties spēkos un skaistumā ar krāsainu tulpju buķeti guļamistabas kumodes vāzē, saplaukuši dzijas ziedi, kā arī sazaļojušas filigrānas lapiņas, pateicoties negaidītajai domai ieviest darbā vēl vienu - zaļo - krāsu, kas iešāvās dzijas veikala pēdējā apmeklējuma reizē.
Persiku krāsas diegus gan, par nožēlu, nedabūju, uz tiem nāksies kādu brīsniņu pagaidīt, jo veikala krājumi izbeigušies. Būs vien jāstrādā ar pārējiem manā rīcībā esošajiem toņiem!
Pēdējā fotogrāfijā redzams, ka pēc saulrieta, elektrisko spuldžu gaismā, motīvu krāsas ir palsākas nekā spožā dienasgaismā.
Atskaites beigas! Turpināšu čakli darboties. Lai jums ražīga un visās dzīves jomās izdevusies nākamā nedēļa!
Kas par skaistumu top :)
ReplyDeletePaldies, Madara! Jācer, ka beigu beigās tiešām skaistums iznāks. Sirds druscītiņ dreb par rezultātu, jo tik apjomīgu īru mežģīņu izstrādājumu līdz šim nav sanācis darināt.
DeleteSkaisti! Un lielapjoma darbs! :) Lai raiti top arī tālāk!
ReplyDeletePaldies Tev, Sixspārne!
DeletePaldies, Ieva! Īru mežģīņu darināšanā, tiešām jāatzīst, ir jāpiešauj roka, reti kuram ar pirmo reizi perfekti izdodas (arī es par saviem pirmajiem darba augļiem šobrīd raucu degunu!), bet galvenais ir saņemt dūšu un mēģināt, jo tikai tādējādi var uzzināt, vai to lietu proti vai neproti. Labums tāds, ka var sākt ar niecīgiem mežģīņu fragmentiņiem un, kolīdz māka rokā, progresēt lielizmēra darbu virzienā.
ReplyDeleteKāds romantisks skaistums tiek uzburts! Lai veicas ar persika toņa ātrāku pievienošanos pārēju pasteļu gammai!!!
ReplyDeletePaldies, Agnese!
Delete