Maigtoņu mandala (papildināts)

Ir brīži, kad viens pabeigts rokdarbs seko otram, bet gadās, ka negaidot rodas spēcīga vēlēšanās paņemt pauzi, atmest adatu kustināšanai un kamolu ritināšanai ar roku un ienirt citu lietu baudīšanā, šur tur aizbraukt, satikt sen neredzētus draugus. Bet pēc tādām pauzēm mēdz būt grūti atgriezties ierastajā ritmā. It kā jau nekas ārkārtējs nenotiek, bet piepeši iesāktie projekti vairs neiedvesmo tapt turpināti, acis vienaldzīgi raugās uz citu cilvēku radītajiem šedevriem Pinterest plašumos, bet smadzenes adīšanas un tamborēšanas ideju ziņā šķiet kā izslaucītas.

Ko šādās situācijās darīt?

Mana veiksmes formula rokdarbu krīzes "neko negribas" situācijām:

1) pavērot dabu (šajā gadījumā tā bija ziedos plaukstošu bumbierzaru formā iekštelpās ienesta daba) un iedvesmoties;

 

2) izpētīt dzijas krājumus un ķerties klāt kaut kam vienkāršam, meditatīvam, iepriekš mēģinātam, biežas krāsu maiņas ietverošam.

Tā nu vakar atvēru pavasara tīrīšanas laikā ar tambordiegu minikamoliņiem piepildīto kārbu un sāku darināt veco, labo mandalu, vadoties pēc šī apraksta, bet pēdējās rindiņas pamainīju pēc saviem ieskatiem. Mandalu varēšu vēlāk brīvformā uzaudzēt lielāku, ja vien būs patika, jo minikamoliņiem piemīt slepenas spējas ietilpināt sevī vairāk tambordiegu metru, nekā no malas izskatās. Tamborēšanas apraksts ir tas pats, ko izmantoju diviem citiem projektiem - varavīkšņainajai sedziņai un saules mandalai.

 

Vai Tev mēdz uznākt līdzīgas izjūtas kā man? Kā Tu tiec galā ar rokdarbu krīzi?

**********************************************************************

Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!

          

Pilns komplekts

Domās, bet vēlāk arī darbos, uzbūru savai lielajai, krāsainajai, mīļajai un siltajai Supersegai mazo māsiņu Sedziņu, kas nu grezno kumodi. Merserizētas kokvilnas tambordiegi, divas dienas gan čakla, gan ne pārāk rosīga darba, un jauns izstrādājums atkal dzimis.

Tagad guļamistabā dominē trijotne: vecākais brālis Soliņpārvalks, vidējā māsa Supersega un pastarīte Sedziņa. Tamborētājas sapnis par saskaņotiem guļamistabas aksesuāriem veiksmīgi piepildīts!

Sedziņu tamborējot, vadījos pēc tā paša raksta no Crochet with Raymond bloga, ko izmantoju par pamatu savai Saules mandalai.

P.S. Sedziņa vēl ir pavisam jauniņa un pagalam spītīga. Pirmajai nostiepšanai nepadevās, fotosesijā nemaz necentās slēpt savas krociņas. Būs jābrūk tai virsū ar adatiņām vēlreiz! :)

Saules mandala / Sun mandala

Vēl kāds laiciņš jāpagaida, līdz saulīte atgriezīsies šaipusē, lai sildītu mūs cauru dienu, tādēļ, lai kaut kā izgaismotu šo gaismas gaidīšanas laiku, notamborēju saules mandalu. Tā tik ļoti priecē manu sirdi, ka varētu uz to lūkoties cauru dienu, ja vien man nebūtu augstāku mērķu, pēc kuriem tiekties :)

Tik tiešām - kad skatos uz mandalu, tā it kā atgādina:

Šai saulē, šai zemē
Viesiem vien padzīvoju;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Kā tamborēt mandalas apli, ikviens angļu valodu protošs rokdarbnieks var iemācīties Crochet with Raymond blogā (meklējiet pie Patterns and Tutorials), bet saulītes stari nav obligāti - tos dizainēju pati, jo gluži vienkārši vēlējos neparastāku mandalu.