Lai silti tad, kad vēji pāri iet

Idejas saistībā ar bloga satura papildināšanu un uzlabošanu man ir kā mājas, bet līdz īstenošanai vēl neesmu tikusi, jo kopš septembra sākuma manā mājoklī notiek aktīva darbošanās pa virtuvi - gatavojos "bargajai" ziemai pārtikas frontē, proti, vāru zaptītes. Šogad goda vietā ieceltas brūklenes, āboli, bumbieri, burkāni, tomāti un ķirbji. Pēdējie jo īpaši :)

Kulinārā jucekļa dēļ neesmu pavēstījusi jums par visādām labām lietām:

1) Esmu papildinājusi mājas bibliotēku ar senkārotu, biezu, lielu un izsmeļošu grāmatu par Hāpsalu mežģīņu šaļļu adīšanu.

Kuresāres tirdzniecības centra grāmatnīcā manu ierašanos plauktā kā reiz pacietīgi sagaidīja vientuļš šīs grāmatas eksemplārs. Ja kādam no jums ir interese paskatīties, kas lācītim vēderā, varu par šīs grāmatas saturu un maniem iespaidiem uztaisīt atsevišķu ierakstu.

2) Ventspils novada Pagastu dienā atjaunoju savus dzijas krājumus ar dažām no Ances pagasta nākušām vilnas šķeterēm. Pie reizes saņēmu dūšu (te nu man jums jāatklāj, ka esmu ļoti kautrīga un izteikti introverta persona, kura paniski baidās pat piezvanīt agrāk nesatiktiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par tikšanos ar viņiem) un aizgāju sastapties reālajā dzīvē ar Madaru. Varat smieties, bet nostaigāju viņas darinājumu stendam vismaz kādas 4 reizes garām, kamēr piegāju. Un sapratu, ka bija absolūti muļķīgi no manas puses baidīties no šīs tikšanās :D

3) Atliekot īru mežģīņu darināšanu otrajā plānā, no jauniepirktās dzijas pa vakariem noadīju rudenīgiem laikapstākļiem piemērotu krāsainu džemperīti, kam šodien bija pirmais izgājiens tautās. 

Vīra krustmātes sunītis Foksis zibens ātrumā sajuta, ka esmu stājusies draudzīgās attiecībās ar aitām...

... un secināja, ka ar aitumīļiem viņam nav pa ceļam :D

Kā jūs baudāt rudeni? Ceru, ka tikpat aizrautīgi kā es vai pat ar uzviju! Ko interesantu esat savārījuši un uztapinājuši? Manās mājās, vēsākam laikam iestājoties, rokdarbu vārti atkal plaši vaļā. Šovakar iesāku jaunu darinājumu.

Adatu kažociņš

Uzminiet nu, kas tas ir? Adatu kažociņš duras mugurā.

Atbilde: iesākta īru mežģīņu jaciņa, kas ar simtiem adatiņu piesprausta pie dzīvojamās istabas dīvāna atzveltnes.

Mjā, tāda nu ir šībrīža situācija mūsmājās!

Īru mežģīņu kopā likšana ir garš process, kas emocionāli un bieži vien fiziski traumē itin visus manas ģimenes locekļus.

Es dažkārt ciešu no tā, ka vēlos, lai tīkliņa veidošanas process beigtos ātrāk, nekā tas reāli ir iespējams, līdz ar to varu teikt, ka īru mežģīņu darināšana man māca būt ļoti, ļoti pacietīgai un baudīt pašu procesu, nevis koncentrēties uz drīzu rezultātu.

Kristianam, lai gan viņš neko nav pārmetis, droši vien neērtības sagādā fakts, ka adatiņas mēdz izkustēties no vietas brīžos, kad, laiski ieritinājušies dīvānā, pa vakariem skatāmies filmas, līdz ar to vai ik dienu mūs piespiežot izbaudīt savdabīgu adatu terapiju. Uzsēsties virsū izkritušai adatai gan, par laimi, nav līdz šim gadījies (un ļoti ceru, ka negadīsies!). Mācāmies būt modri!

Bet ko par to visu domā kaķīte? Šanti nav miera, jo ļoti gribas paraudzīt, cik daudz spēka jāpieliek, lai izjauktu mana darinājuma iestrādes (to viņa arī uzcītīgi dara pa naktīm un mirkļos, kad novēršam no viņas savus visuredzošos skatienus vai dodamies uz citām telpām).

Protams, es varētu ar saviem rokdarbiem izvērsties kādā citā vietā, bet šī pagaidām tikusi atzīta kā vislabākā. Tādēļ - neērtībām būs būt!