Ziemassvētki kopā ar kaķi

Iepriekšējos gados mēs ar vīru iztikām bez Ziemassvētku eglītes, jo nevienam kociņam nevēlējāmies atņemt iespēju izaugt lielam, bet šogad beidzot izlēmām par labu baltas mākslīgās egles iegādei, jo šie ir pirmie Ziemassvētki pašiem savā mājoklī. Jā, protams, mākslīgā eglīte krāšņuma ziņā neaizstās dzīvu eglīti un reibinoši nesmaržos pēc skujām, toties ļaus katru gadu izglābt vienu kociņu, kas citādi pēc svētkiem nonāktu kādā atkritumu izgāztuvē pie tādu pašu nonīkušu bezskuju eglīšu tūkstošiem.

Pagājušajā reizē jau rakstīju, ka nav bijis laika savai eglītei pagatavot rotājumus. Šorīt radās ašā ideja - paņemt segai satamborētos Āfrikas ziedu motīvus, piesiet tiem bantītes un sakarināt eglītē. Tā ļoti ātri tiku pie man tīkama rezultāta.

Mūsu kaķis, pirmo reizi mūžā sastopoties ar Ziemassvētku eglīti, arī bija pilnīgā sajūsmā - tik lielā, ka nekavējoties sāka plucināt jaunradītos rotājumus un pēc piecām minūtēm apgāza eglīti, jo laikam uzskatīja, ka tādā stāvoklī tā izskatās krietni labāk. Pats apgāšanas motīvs gan nav fotogrāfiski piefiksēts, jo mēs ar vīru, kad tas atgadījās, kā reiz bijām piekrāvuši pusdienu šķīvjus ar gardām griķu miltu pankūciņām, bet šajā bildē var redzēt, ko kaķis domā par tamborētajiem rotājumiem:

Laiks no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam solās būt jautrs, jo nāksies stāties pretī kaķa untumiem. Šanti ārkārtīgi patīk viss čaukstošais (un mākslīgās eglītes zari ļoti jauki čab, kad tos atspārda ar pakaļkājām, rausta ar priekšķepām un košļā), tādēļ var uzskatīt, ka ar šodienu sākas daudzie mēģinājumi atvairīt draiskās kaķumeitenes tuvošanos Ziemassvētku kociņam. Būs jāizgudro kāds viltīgs un glīts veids, kā nostiprināt egles kāju, jo pašlaik tā ir ļoti nestabila.