Šodien rakstām par saviem iemīļotākajiem, biežāk lietotajiem darbarīkiem, kas vai nu tieši iesaistīti lietu radīšanas procesā, vai vismaz padara to daudz, daudz patīkamāku. Katram rokdarbniekam taču ir adatas, pēc kurām rokas tver visbiežāk, kāds mīlīgs nieciņš, piemēram, košs rindu skaitītājs, jokains marķieris, labākā drauga dāvināta adatu kārbiņa vai no tuva radinieka mantots aksesuārs, kurš liek atkal pasmaidīt un sasparoties, ja gadījusies melnāka diena vai rokdarbā ieviesusies kļūda.
Kad lauzīju galvu, par ko šodien rakstīt, pirmā prātā ienāca šāda doma: vissvarīgākie darbarīki rokdarbnieka (un jebkura cita cilvēka dzīvē) ir divi -
ROKAS
un
SMADZENES.
Bez abām nu nekādi!
Pamēģiniet kaut ko uzmeistarot, ja rokas ir nelāgi savainotas vai neganti dreb nervu pārslodzes vai pārāk vētrainas iepriekšējās dienas ballītes dēļ! Nekas prātīgs netaps arī tad, ja sāpēs galva vai prātā šaudīsies uzmācīgas, nevēlamas domas.
Lai arī rokas un smadzenes uzskatu par galvenajiem instrumentiem radošas personības dzīvē un nevaru lepoties ar rokdarbu aksesuāru fetišistes statusu, man, saprotams, laika gaitā ir izveidojies savs tamborēšanas un adīšanas darbarīku arsenāls. No tā vēlos īpaši izcelt 3 lietas:
1) KnitPro Symfonie abpusējā 3/3,5 mm koka tamboradata;
Man ir pilns šī ražotāja tamboradatu komplekts, bet tā nu iegadījies, ka visbiežāk izmantoju tieši minētā izmēra tamboradatu. Ar to ātri top jakas, šalles un džemperi. Arī lielā sega tika notamborēta ar šīs tamboradatas aktīvu līdzdalību. No biežas lietošanas darbarīkam pat nobružājusies numuru uzdruka.
2) Metāla tamboradatas un mērlentas no vīra vecmāmiņas krājumiem;
Kristiana vecmāmiņa, izdomas bagāta pavāre un čakla adītāja, tamborētāja, šuvēja, mezglotāja un audēja, jau kādus gadus ir viņsaulē, bet viņas lietotie darbarīki (tamboradatas, adāmadatas, izšūšanas riņķi utt.) un gadu gaitā sakrātie rokdarbu žurnāli nonākuši manā īpašumā. No šiem priekšmetiem staro liels radošais spēks, tādēļ man patīk tos turēt rokās un izmantot. Tādējādi es jūtos tuvāka saviem un vīra senčiem, savienojos ar viņu radīto egregoru un gūstu atbalstu savos centienos. Smalkākās tamboradatiņas ir manas uzticamās palīdzes īru mežģīņu darināšanā.
3) Tītavas (arī no vīra vecmāmiņas).
Daudz izmantoju dziju no Pāces vilnas fabrikas un dažādiem gadatirgiem, tādēļ ir bieža nepieciešamība pēc šķeteru pārtīšanas kamolos. Padomju laikā ražotās tītavas, kas ir ērti regulējamas un pieskrūvējamas pie galda vai soliņa, labi kalpo šā mērķa sasniegšanai.
Un kādi ir Tavi iecienītākie darbarīki?
tās tamboradatas baltajā futrālī, SUPER!!! man tādas bija bērnībā, ko mamma nopirka priekš darbmācības stundām. un man viena adata ir palikusi no tiem laikiem, otra lielākā, un tā man ir viss mīļākā, ar to praktiski visus rokdarbus tapinu :D eh žēl ka nav saglabājies viss komplekts man :( pat nezinu kur tādas dabūt. jo mana adata jau pat sāk lobīties no 25 gadu stāža darbu. un citu tik mīļu joprojām neesmu atradusi ...
ReplyDelete:)) Man arī nav ne jausmas, kur tādas vēl atrodamas! Zinot adatu lielisko kvalitāti, droši vien visi, kam vēl mājās baltais komplektiņš saglabājies, no tā neparko nešķirtos, ja lūgtu atdot vai pārdot. Ja nu tomēr kādā latviešu sētā uz šīm padomju laika adatiņām tikai lieki putekļi krājas, esiet tik labi un apžēlojieties par Madaru! :)
DeleteDažas lietiņas kļūst mīļas. Bet tagad prieks par vecmammas saiviņu, ko varu izmantot, tā tik viegli slīd, tik gluda, vecmammas rokās nogludināta.
ReplyDeleteBrīnišķīgi, Rita! Lietas bieži kļūst mīļas tikai tamdēļ, ka tās iepriekš lolojuši un apglaudījuši mīļi cilvēki!
Delete