Pirmā sajūsminoši skaistā yarn bombing pieredze, kuru nespēj aptumšot ne no lielās piepūles sāpoši muguras un roku muskuļi, uz galvas krītošas ozolzīles un lietusgāzes, ne applūdusi telts un caurcaurēm izmirkušas drēbes, kuru dēļ nācās ar steigu doties projām, tā arī nesagaidot paša festivāla sākumu.Sasmēlos ozolu spēku vai veselam gadam, strādāju plecu pie pleca ar burvīgiem cilvēkiem (sirsnīgs sveiciens Lindai, Mārai, Ērikai, Daigai un Antrai!), baudīju brīnumgardas veģetārās maltītes (superliels paldies Uģim un viņa palīgiem!) un jutos neizsakāmi labi, ka ar savu darbu varu ieliet prieku citu sirdīs. Komplimenti bira kā no pārpilnības raga jau tad, kad darbs bija vien nesen iesākts!
Šis viennozīmīgi bija kolosālākais veids, kā atbrīvoties no saviem dziju krājumiem. Mājās mani mīļi sagaidīja noilgojies vīrs un patīkami tukšas lādes, kurās atkal varēšu lēni un apdomīgi rindot krāsainus kamolīšus saskaņā ar senlolotu plānu turpmāk lietot tikai dabisku šķiedru dziju.
Līdz 12. augustam gadās būt Krapes tuvumā? Nenoslinkojiet un iebrauciet parkā aplūkot mūsu kopdarbu!
Ja jaunatbraukušajai tamborēšanas amatierei Ērikai būs piebiedrojušās citas čaklas un enerģiskas rokdarbnieces, koka ietērps, iespējams, kļūs vēl bagātīgāks un iespaidīgāks :)
