Minipārvērtības virtuvē / Mini-changes in the kitchen

Lai gan līdz brīdim, kad būs jāizvācas no īrējamā dzīvokļa, ir atlicis mazāk nekā pusotrs mēnesis, es vēl joprojām tajā veicu dažādus pārkārtojumus. Es ticu (un mana pieredze to apliecina), ka pārmaiņas interjerā veicina jaunu vēsmu ienākšanu citās dzīves jomās, tādēļ, dzīvojot kopā ar mani, jārēķinās, ka neviena lieta ilgi nenostāvēs vienā un tajā pašā vietā un nepaliks ierastajā krāsā vai formā.

Although there's less than a month and a half left until we move out of the present rent apartment, I still make different rearrangements here. I believe (and my experience shows) that interior changes cause positive transformations in other areas of life, so, living with me, one must keep in mind that nothing will long remain in the same place, colour or form, for I get bored of permanency very quickly.

Šoreiz mazo, izvelkamo tējas galdiņu piemeklēja pārkrāsošanas liktenis, jo man sagribējās ienest virtuvē vēl vairāk gaišuma, tas ir, baltās krāsas. Speciāli klāju tikai vienu krāsas kārtu, turklāt dažādos virzienos, jo man šķita, ka galdiņam piestāvētu izskatīties nobružāti šikam.

This time, the small black tea table was fated to repainting because I wished to bring more brightness (i.e. white colour) in the kitchen. I intentionally applied a thin layer of paint rotating my hand in different directions in order to achieve the "shabby chic" look.

Šāds bija galdiņa iepriekšējais izskats:

The tea table before:



Galdiņš pēc pārvērtībām:

After:

Kaut kas košākām vasaras beigām / Something vibrant for the end of summer

Jaunā džempera tamborēšana tika pabeigta jau jūnija sākumā, taču todien man kā par spīti bija uznācis lielais galu ievilkšanas slinkums (droši vien neesmu vienīgā, kam šī piņķerēšanās ne sevišķi tīk), tādēļ rokdarbs iegūla skapī uz diviem mēnešiem, līdz beidzot es, ieviešot tajā kārtību, izcēlu tamborējumu dienasgaismā un pabeidzu.

Actually, the new crocheted sweater I am presenting today was completed in early June, but, due to that day's "don't-want-to-weave-in-the-yarn-ends" laziness, I stored the unfinished project in the closet for the next two months.

Today, cleaning the closet, I found the unfinished sweater and decided that it's time to bring the project to an end.

Džemperis jau ir lieti noderējis divās vasaras naktīs, brīvdabā apmeklējot īsfilmu seansu un dodoties pastaigā pa pilsētu.

The sweater proved to be useful during two summer nights when I attended open-air short film screenings and went for a walk around the city.

Lūk, arī foto, kurā redzams, kā džemperis izskatās uz auguma:

Here's a photo of me wearing the sweater:

Krekliņa reanimācija / Reanimation of a top

Divas dienas nopietni strādāju pie neparedzētiem tulkojumiem, bet šodien, kā jau brīvdienā, radās iespēja rokdarboties. Šajā reizē iedevu otro dzīvību vienkāršam, zaļam krekliņam, uz kura, pērnvasar dekupāžas tehnikā izrotājot lādīti, nejauši uzmetu rozā kleksi.

In the previous two days, I seriously worked on some unplanned translations, but today, as a holiday, I finally got a chance to engage in crafting activities. This time I gave a second life to a simple green top. Last summer I decoupaged wooden boxes and accidentally paintbrushed the top with a drop of pink paint.



No merserizētas kokvilnas diegiem uztamborēju 3 īru mežģīņu elementus un šuvu tik klāt. Pārveidotais krekliņš tagad izskatās šāds:

To hide the stain, I took mercerized cotton yarn and crocheted three elements of Irish lace, which I later sew on the top. The modified top now looks like this:



Es - priecīga par padarīto:

I – delighted with the result:



Beidzot varēšu krekliņu neslēpt zem džemperiem vai žaketēm un brīvi izbaudīt tajā daļu no atlikušajām siltajām šīgada dienām.

Now there's no need to hide the top under a sweater or jacket. I can fully enjoy the remaining warm days of the year.

Un vecs pārtop jaunā... / And old becomes new...

Vasaras karstumā tamborlietas neaiztiktas nogulēja sienas skapja dziļumos, līdz beidzot pirms dažām dienām sajutu, ka apģērbdarināšanas iedvesma atgriezusies.

During the summer heat, crochet tools and supplies laid untouched in the depths of the built-in closet until a few days ago I felt that my crafting inspiration has finally returned.

Šoreiz ķēros klāt man neierastai nodarbei - veca, apnikuša vai kaut kādā veidā sabojāta apģērba pārveidošanai, ar visdažādāko tamborēto elementu palīdzību tos izdekorējot. Iepriekš es apnikušās lietas vai nu atdevu maznodrošinātajiem, vai izmetu laukā, ja apģērbam bija kāds šķietami neizlabojams defekts vai tas vienkārši izskatījās novalkāts. Tā kā izmešana tikai vairo jau tā neizmērojamo atkritumu daudzumu zemeslodes izgāztuvēs, šoreiz pieliku radošas pūles, lai maniem vecajiem, brūnajiem svārkiem aiztaupītu garlaicīgu gozēšanos starp vecām konservu bundžām un plastmasas maisiņu koloniju.

This time I waded into a work very unusual for me: transformation of old, boring or damaged pieces of clothes, decorating them with a wide range of crocheted elements. In the past, I either gave my boring clothes to the poor or threw them out if they had some seemingly incorrigible defect or just looked worn-out. Since thrown-out clothes add to the already immense amounts of waste, I decided to take some creative effort and give my old, brown skirt a make-over in order to prevent its pathetic rotting among cans and plastic bag colonies.

Parokoties fotoarhīvā, atradu bildi, kura atklāj, kā svārki izskatījās iepriekš...

Searching through my photo archives, I found a picture showing how the skirt looked before ...



Pēc cītīgas apstrādes tie izskatās šādi:

After painstaking treatment the skirt looks like this:



Apakšmalas mežģīne un puķīte tuvplānā:

The lace and the flower in close-up:



Tas šodienai viss, turpināšu strādāt pie citu apģērba gabalu pārveidošanas!

That's all for today! I will continue to work on transformation of other garments!

Sklandrauši bez olām vidzemnieces izpildījumā

Pagājušās nedēļas nogalē izbaudījām Ventspils Pilsētas svētku pasākumus, papildinājām virtuves inventāru ar jauniem amatnieku piedāvātiem priekšmetiem (mākslinieciska paskata tadžinu, lielu podu ar vāku ghī uzglabāšanai un burvīgu reljefainu šķīvi cienasta pasniegšanai gadījumos, kad sabrauc ciemiņi) un iegādājāmies dažādus neparastus kārumus, taču nekur – ne tirgū, ne Ventmalā, ne Lielajā laukumā nevarēja nopirkt mājās ceptus sklandraušus, ko vīram kārojās.
"Mūsmājās" ceptie pēdējā laikā kļuvuši pliekani – pasausi, nepietiekami saldi, nekāda aizdara – laikam cepēji krīzes laikā kartupeļus, cukuru, krējumu un kanēli taupa :)
Pilsētas svētki aizgāja, pienāca pirmdiena un es nolēmu, ka jāiepriecina vīrs un jāizcep sklandrauši pašai saviem spēkiem. Atradu recepti, pārveidoju to tā, lai mīklā un pildījumā varētu iztikt bez olām un vakarā, pēc trūkstošo produktu iegādes, abi ar vīru ķērāmies klāt mīklas un pildījuma gatavošanai. Kopumā viss process no dārzeņu vārīšanas līdz 32 karstu raušu izvilkšanai no krāsns bija diezgan ilgs, taču rezultāts atsvēra visas pūles – abi ar vīru bijām sajūsmā, arī viņa radi priecājās, ka beidzot dabū nobaudīt saldus un gardus sklandraušus, kuros nav taupīts uz sastāvdaļu daudzumu. Secinājums: arī vidzemniekiem ir pa spēkam gardi pagatavot kurzemnieku ēdienus!



Sklandraušu mīklai nepieciešams:

500 g rudzu miltu
aptuveni glāze ūdens
100 g saldkrējuma sviesta (82,5%)
tējkarote sāls

Kartupeļu pildījumam:

500 g vārītu kartupeļu
3 ēdamkarotes skābā krējuma

Burkānu pildījumam:

500 g vārītu burkānu
100 g cukura
2 tējkarotes kukurūzas cietes
2 ēdamkarotes sviesta
3 ēdamkarotes skābā krējuma
kanēlis sklandraušu pārkaisīšanai

Pagatavošana:

Bļodā ieber miltus, pieber sāli, piegriež klāt sviestu un samīca miltainās drupatās. Pakāpeniski lej klāt ūdeni, līdz iegūst nepieciešamās konsistences mīklu (tādu, ko varēs vēlāk izrullēt). Saveļ pikucī, appliķē ar miltiem un noliek pastāvēt.

Vārītos kartupeļus saspaida ar dakšiņu vai izmaļ caur gaļas mašīnu un sablendē ar krējumu.

Burkānus sarīvē un sajauc ar atlikušajām sastāvdaļām.

Ieslēdz cepeškrāsni (es uzsildīju līdz 180 grādiem).

Uz miltiem nokaisītas virsmas izrullē plānu mīklu, ar nazi izgriež vēlamā izmēra aplīšus, uzloka žodziņus, ar karoti liek iekšā kartupeļu un burkānu pildījumu vēlamajās proporcijās (man kartupeļi ņēma pārsvaru, jo baidījos, ka rauši sanāks pārāk saldi), pārkaisa ar kanēli.

Liek uz taukvielām iesmērētas pannas un šauj krāsnī. Man katra panna cepās aptuveni pusstundu. Rauši ir gatavi, kad maliņas kļuvušas brūnīgas un kraukšķīgas un pildījums tapis zeltains un vairs neizskatās slapjš. Tā kā sastāvā nav olu, brūnganu pildījuma virsiņu varētu nākties gaidīt pārāk ilgi, ja vien tā pirms cepšanas nav iesmērēta ar pienu. Mēs to neizdarījām, jo veikalā viss piens, izņemot "Lāsi", bija vai nu izpirkts, vai negaisa ietekmē saskābis un izvākts no plauktiem.