Friday 6 June 2014

Audzējot un ķerot sapņus



Sveiciens visiem jūnija apskurbinātajiem!

Vai prātojāt, kur esmu pagaisusi? Šogad man rokdarbi nobīdīti otrajā plānā, bet tas nav slikti, jo atgriežos pie citām novārtā pamestām lietām un pievēršos gluži jaunām. No darba brīvajā laikā ļauju sev pazaudēties aizraujošu grāmatu lappusēs, kolekcionēju  un aprūpēju istabas augus, jo mani kādreizējie brūnie (puķu bendētājas) pirkstiņi pārvērtušies zaļajos, rakņājos pa Tumblr bilžu blogiem, ceļoju, ieskatos un ieklausos dabā vai, vēl labāk, atslēdzu prātu un apkārtējo murdoņu, lai baudītu mieru.      
Laiku pa laikam gan top arī pa kādam tamborējumam. Līdz pabeigtībai izdodas novest visu dzelteno toņu caurausto, mandalveidīgo, no viduča palēnām audzējamo: krāsainas sedziņas (skat. pirmās trīs fotogrāfijas) un sapņu ķērājus guļamistabai (jauks veids, kā tikt vaļā no vecajiem tambordiegu krājumiem, lai būtu iemesls iegādāt jaunus :) ). Sapņi, pēdējiem klātesot, rādās daudz, daudz labāki. Mierīgāki un jēgpilnāki. Pēc dabas būdama diezgan izteikta skeptiķe, esmu to pārbaudījusi uz savas ādas. Vairs nekādu mokošu murgu! Sapņu ķērāju radīšanas procesā izdevies iekodēt stipras domas.

Pirmais sapņu ķērājs, kurš karājas manā gultas pusē, jau šādus tādus rotājumus ieguvis - Ventspils ielās un Rātslaukumā uzietas putnu spalvas un paprāvas, izteiksmīgas pogas no manas kādreizējās salātzaļās trikotāžas kleitas. Laikam ritot, rotājumi tiks nomainīti vai papildināti.
Otrajam, vīram paredzētajam sapņu ķērājam vēl nav pieliktas spalvas, taču man tas iet pie sirds arī tāds, kāds pašlaik ir. Trīs pēdējo nedēļu laikā savāktās spalvas jau gaida savu kārtu: vienu kā rīta dāvanu skujeņu dobē bija nometusi kaija (tā bija pirmā lieta, ko pēc pamošanās ievēroju, paraugoties ārā pa logu), otru pacēlu Guela parkā Barselonā un, čemodānā izaijātu, pārvedu mājās, bet trešo - vārnas spalvu - pirms pāris dienām atradu zem pagalēm, kad teju bijām veiksmīgi pievārējuši pēdējo no trim jaunatvestajām malkas kravām.

Dievinu spalvas atrast bez piepūles, īpaši nemeklējot! Tās pie manis nonāk pašas, un ir svētki.

Ražīgu, priekpilnu nedēļas nogali vēlot,

Ramona

P.S. Šķiet, šis ieraksts ir apliecinājums tam, ka mans blogs tomēr turpinās pastāvēt. Tuvākie radi jau zina, ka pēdējos mēnešos apšaubīju bloga lietderīgumu un vairākkārt gatavojos to izdzēst, bet galu galā pārdomāju. Kāds vai kaut kas mani allaž atturēja.



6 comments:

  1. Paldies, ka ienāci un pastāstīji kā klājas! Blogs nav Tavs pienākums, tā ir lieta, kas Tavu dzīvi padara košāku! Un ja kādam tas dod iedvesmu nesēdēt garlaicībā, bet rosīties, Tu savu esi izdarījusi! Paldies par to un rosamies tālāk! :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies par uzmundrinošiem vārdiem, Līdaciņ! Tev pilnīga taisnība par to, ka blogs nav pienākums, bet ir periodi, kad tā sāk šķist. Un tad uznāk pamatīgs īgnums uz dzīvi par to, ka darinājumus neizdodas pienācīgi nofotografēt, lai pašai patiktu un bildē būtu īstās krāsas, vai rakstīšanas iedvesma aizbēgusi tālēs zilajās u. tml. Un tad ne pa jokam spiež uz smadzenēm doma, ka regulārie lasītāji ielūkojas manā blogā un secina, ka mēnešiem nekā jauna nav, lai gan faktiski visu laiku kaut kas jauns top, tikai līdz publicēšanai netiek.

      Delete
  2. Sapņu ķērāji- iespaidīgi!!! Man ir tāds maziņš, bet arī ar spalviņām, kas mani ''pašas atradušas'' zoodārzā un Māras dīķa malā :).
    Jauki, gan, ka neizdzēsi blogu, nedari to! :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies, Aija! Tad jau Tev arīdzan nav svešs spalvu atrašanas prieks un labums no sapņu ķērāja :) Blogu vairs neplānoju dzēst, bet cenšos saņemties ieviest tajā izmaiņas atbilstoši pašreizējai dzīves situācijai un aktuālajām interesēm.

      Delete
  3. Saulainas un vasarīgas noskaņas Tavā blogā! Jauku un siltu vasaru! :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Aha, dzeltenā krāsa un augi mūsmājās šobrīd valda pār visu pārējo, iekštelpās iepludinot saules gaismu un mūžīgo zaļumu. Lai Tev arī brīnišķīga vasara!

      Delete