Pēc iepriekšējā blogieraksta, kurā atrādīju ziemeļblāzmas toņos ieturēto cepuri un šalli, kļuva nedaudz kauns, ka kopš rudens esmu vilkusi garumā ar pieskaņotu cimdu adīšanu.
Pašreizējā dzīves posmā, kad maniem vaļaspriekiem un vajadzībām atvēlētas vien pāris vakarstundas, nespēju un arī nevēlos nodarboties ar sarežģītiem rokdarbiem, tādēļ cimdiem izvēlējos
elementāru modeli no Martha Stewart interneta vietnes.
Cimdi tapa šī brīža apstākļiem ātri - vienā vakarā viens, bet otrā - otrs; trešajā dienā dēla diendusa tika veltīta uzadīto detaļu satamborēšanai tradicionālajā formā.
Skaistā dzija vēl palikusi pāri. Ir doma noadīt garās zeķes. Modeli jau it kā noskatīju, bet, pirms ķeros klāt, atlicis vien tāds nieks kā zeķu adāmadatu atrašana, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, jo mana ideālā kārtība rokdarbu kastēs izjuka jau gaidību laikā, kad pēdējos mēnešos nepavisam netikās līkņāties un kaut ko kārtot. Vairs nezinu, kur kas ir nobāzts.
Nupat ienāca prātā, ka dīvainā kārtā pēc mazuļa piedzimšanas esmu sākusi dot priekšroku adāmadatām, lai gan līdz šim biju daudz kaismīgāka tamborēšanas piekritēja. Tamboradatas kaktiņos klusītēm sēž un skumst. Laikam adīšana šobrīd vairāk relaksē, vēlos vakaros mazāk prasa līdzdomāt, līdz ar to smadzenes labāk atpūšas.
