Piesaucot pavasari

Dažas nedēļas atpakaļ šķita, ka nu tik no tiesas sāksies pavasaris, intensīvi briedīs pumpuri un plauks lapiņas, bet šobrīd radusies sajūta, ka šis jaukais process sācis bremzēties. Tā nu piesaucu pavasari citos veidos - caur krāsām ēdienā, apģērbā un rokdarbos. Par pēdējiem runājot, neesmu vēl atrādījusi blogā savu dzelteno tamboršalli, kaut gan tā piedzīvo jau savu otro pavasari.

Mežģīņšalle tamborēta no Gazzal Riva 100% viskozes dzijas. Sākumā no tās tapa vienkārša - arī dzeltena - apaļšalle vīram no aizmugurējā cilpiņā tamborētiem stabiņiem ar 1 apmetumu, bet viņam tā ir izrādījusies tik mīļa, ka plauktā nemaz nenonāk un, baidos, drīz to klusiņām nāksies izmest kā pārāk novalkātu un aizstāt ar tādu pašu, tikai jaunu. Ar augstākminēto dziju man ārkārtīgi iepaticies strādāt, jo gatavajiem izstrādājumiem pēc tam ir brīnišķīgs kritums. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka dzija traki stiepjoties, bet manā pieredzē nekas tamlīdzīgs nav apstiprinājies. Skatīšos, kā būs ar vienu no jaunajiem kleitu projektiem, kura darināšanā tiek izmantota minētā dzija (drīzumā par to taps ieraksts!).

Dāvana jaunākajai māsai

Šis ir viens no "neveiksmīgajiem" projektiem, kas tika iesākts uzreiz pēc pirmās segas pabeigšanas 2012. gada pavasarī, taču aši vien pamests novārtā, jo manas šaudīgās, daudzpusīgās radošās intereses pārmetās citā virzienā. Pleda izmēra tamborgabals tā arī turpinātu čučēt plauktā, ja ne mana apņemšanās un gradiozie dzijas krājumi mājās. Projektu atsāku ar domu, ka rezultāts paliks manā īpašumā, bet vēlāk secināju: kam man otra sega, ja pirmā joprojām ideālā stāvoklī. Tad atminējos par savu jaunāko māsiņu Ivetu, kura kopā ar draugu Valteru pamazām iekārto savu dzīvesvietu, un piedāvāju, varbūt viņa vēlētos manis darinātu segu. Saņemot vajadzīgo akceptu, ar skubu ķēros klāt darbam. Pēc neskaitāmiem pacietības paisumiem un bēgumiem, īsākām un garākām radošanas rosīšanās pauzēm varu jums priecīgi atrādīt vakar uz astronomiskā rudens iestāšanās laiku pabeigto izstrādājumu.

Krāsas ir īsteni piemērotas rudenim, turklāt lieliski uzlabo garastāvokli, ja nezin cik dienas pēc kārtas līņā tā, ka negribas degunu no mājas laukā bāzt (šodien gan, par laimi, spīd saulīte!). 

Šoreiz vairāk tamborēju rindās, nekā no centra pa apli, tādēļ sega pēc sava dizaina ir neparastāka. Izmantoju smalkāku tamboradatu (3 mm), līdz ar to gatavais izstrādājums ir blīvāks, sildošāks un smagāks. Jā, un lielāks arīdzan, jo māsai gulta platāka (180 x 200 cm) nekā mūsmājās (160 x 200 cm).  

Dzeltenpelēks

Es dievinu visu toņu un notoņu pelēko kombinācijā ar košu krāsu akcentiem. Te redzami mani mēģinājumi iekonservēt sauli.

Šīgada pirmās adītās zeķes, kam noteikti sekos vēl daudzas citas. Patīk gan man, gan Kristianam, gan mūsu kaķītei (fotogrāfijā Šanti gan rāda pēdējā laikā diezgan biežo sejas izteiksmi no sērijas "Tik ļoti nāk miedziņš, bet divkājainie atkal ar to dīvaino verķi mācas virsū!").

Lai jums visiem saulaini skaista nedēļas nogale!