Pērngada drūmākajos mēnešos pietiekami uzcītīgi rosījos tamborēšanas, adīšanas un šūšanas lauciņā, taču saules trūkuma ietekmē manī attīstījās krietna deva fotokūtruma, kā rezultātā tikpat kā neviens, ja neskaita mājiniekus un kādu retu viesi, par panāktajiem rezultātiem netika apgaismots.
Piemēram, rudenī manī pamodās neizmērojama mīlestība pret piezemētiem dabas toņiem, tādēļ, apvienojot adīšanu un tamborēšanu, uztapināju sev kakla sildītāju pludmales smilšu krāsā ar pašas dizainētu, glītu, atturīgi elegantu dekoratīvo maliņu. Pēc vairāku mēnešu nerimtīgas valkāšanas savā un citu priekšā ar lepnumu jāatzīst: perfekts darinājums! Tas ir tik neitrāls, ka piestāv itin visiem maniem ziemas un rudens/pavasara mēteļiem, turklāt ir mīksts, silts un ērti lietojams.
Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad nebija ne miņas no baltā sniedziņa, kas kaut kā nebūt gaišinātu laukā valdošo pelēcību un piešķirtu priecīgāku izskatu Ventspils pliko koku zaros dāsni satupinātajām svētku gaismiņām, dedzinot gaišas sveces un kūpinot smaržīgu vīraku, viļus neviļus sāku sapņot par ziedošiem laukiem, pļavām un puķudobēm. Sapņoju, sapņoju, kamēr aizsapņojos līdz dzeltenām narcisēm rotātam kakla sildītājam.
Šis gan vēl nav ievalkāts, gaida piemērotus laikapstākļus, kad laba slava būs nevis sniedziņam, bet gan dīgstošas zāles enerģizējošajam zaļumam un saulē briestošiem pumpuru miljoniem.
