Lai košāka iedvesma

Vēl viens pērngad, vēlā novembrī, tapt sācis darbiņš, ko līdz galam novedu tikai vakar!

Atnesa man Kristians pasen vienu korķa tāfeli, ko līdz tam bija izmantojis savā darbavietā. Nolēmu tāfeli pārkvalificēt par iedvesmas dēli, bet līdz tam, kā izrādījās, bija garum garš ceļš jāmēro.

Sākumā tāfele stāvēja dzīvoklī pie sienas bāla kā spoks un plika kā poda dibens. Apžēlojos un piešķīru dažus apģērba gabalus.

Vēlāk, jau līdz viducim paspējusi iegrimt oranžās un zaļās krāsas grāvī, vienu pēc otras satamborēju puķītes, saspraudu iedvesmas dēļa ietvarā, izdrukāju nelielu daļu bilžu, kas saldi un netraucēti snauda iedvesmas mapē datorā, un ar tām izrotāju dēli. 

Puspabeigtais dēlis veiksmīgi pārcieta pārvākšanos un Šanti interesi, līdz...

... vakar atradu brīvbrīdi, lai to pilnībā pabeigtu, piespraužot pagājušajā nedēļā jaunizdrukātas bildītes. 

Savu kārtu, brīnumskaistā, no Londonas brauciena pārvestā konfekšu kārbiņā ieliktas, pacietīgi gaida vēl simtiem citu manu sirdi saviļņojošu attēlu, tādēļ, domājams, ekspozīcija pastāvīgi mainīsies.

Vai jums ir savs iedvesmas dēlis un, ja ir, ko pie tā spraužat? 

Ziemas kamzolīši, Dino un nesenās nedienas

Kamēr vēl aiz loga ņipri danco ziema, steigšus jāpagūst atrādīt darbiņu, kas tapis pirms pāris mēnešiem. Jūs jautāsiet: kādēļ tāda vilcināšanās? Kopā ar vīru un kaķi pārvācos uz citu dzīvesvietu, kā arī kaitinoši ilgi karoju ar kādu kaprīzu tamborējumu pasūtītāju*, kuras dēļ pilnībā nācās pārtaisīt daļu no tā, kas sūri grūti, cīnoties ar katastrofālu brīvā laika trūkumu, bija tapis 1,5 mēnešu garumā.

Atceraties manu rudens džemperi? Pāri palika dzijas kamoliņš ar krāsu pārejām, kuru bez liekas domāšanas izlietoju, radot ziemas kamzolīšus trim no saviem mīļajiem telpaugiem. Savukārt līdakaste saņēma dāvanā otro ādu zaļā krāsā.  

Darināšana pavisam vienkārša: uzmet valdziņus tā, lai adāmgabals būtu puķu poda augstumā un ada visu laiku labiski, kamēr sasniegts vajadzīgais apkārtmērs, sašuj augšmalu ar apakšmalu kopā un vienu sānmalu aptamborē ar dekoratīvo maliņu. Voilà! 

Puķupodi jau pārceļojuši uz jauno mītni, un augu paēnā laimīgi pastaigājas pieskaņotas krāsas tiranozauriņš.  

* Nekad, NEKĀDĀ GADĪJUMĀ nerekomendēju piekrist kaut ko notamborēt, vadoties pēc plikas fotogrāfijas, kas izrakta no sazin kādām interneta dzīlēm, jo pat tad, ja jums izdosies gan precīzi atšifrēt tamborrakstu, gan izveidot uz mata tādu apdari kā bildē, nav ne mazākās garantijas, ka klients pēc izstrādājumu saņemšanas nepaziņos, ka tomēr ir pārdomājis (!!!) un gribētu apdari citā tehnikā, apģērba gabala garumu palielināt vēl par 20 cm, vēl šur tur ko pielikt vai atņemt  utt. Guvu mācību, ka turpmāk stingri piesardzīgi jāizturas pret cilvēkiem, kas paši paguvuši nopirkt dziju, lai gan no dzijām neko nejēdz, jo 1) var gadīties, ka dzijas specifikas dēļ darba procesā cieši sadraudzēsieties ar tulznām un 2) klients būs iegādājies efektdziju, kas dabiski veido grubuļus, bet no jums pieprasīs tamborējumu, kas gludāks par gludu, un 3) kad būs nepieciešams izstrādājumu pagarināt, klients piešķirs papildu dziju, taču nevis iepriekš lietoto efektdziju, bet gludu 100% akrila bērnu dziju, sak', dzija paliek dzija - galvenais, ka tādā pašā krāsā :D 

Kas ilgi nāk, tas labi nāk

Vakar beidzot varēju atviegloti nopūsties, jo decembra blogizlozes uzvarētājai Madarai tieši rokās nodevu viņas ilggaidīto balviņu - īru mežģīņu apkakli. Viņa vēlējās izstrādājumu košās krāsās, savā vēstulē kā mīļākās izceļot dzelteno, oranžo un zaļo un piebilstot, ka būtu jauki, ja tiktu iepīta arī sarkanā, tā kā viņai patlaban ir sarkano matu periods. Sacīts - darīts! 

Ņemot vērā faktu, ka Madara ir lieliska augu pazinēja, darba procesā parotaļājos ar augļu un ogu motīviņiem. Tapa mūžam sulīgi sarkanas vīnogas, saldie ķirši, kurus neviens strazds nespēs noknābāt, un veselīgie ziemas kārumi - mandarīni. Dabas labumi rātni satupa zaļā tīkliņpļavā uz, cerams, ilgu palikšanu. Lai labi, silti un skaisti valkājas!

Madaras atsauksmi par balviņu lasiet šeit.

Jautrā izloze

Šodien pie sevis klusībā nodomāju, ka droši vien vieglāk būtu, ja blozizlozi rīkotu rīt, jo biju piemirsusi ņemt vērā, ka pēc atgriešanās no ceļojumiem allaž nākas ierakties iekrājušos darbu gūzmā, grūti pārslēgties no atpūtas uz darba režīmu, turklāt neizprotamā kārtā nāk miegs, lai gan gulēts pietiekami. Tomēr - solīts paliek solīts - sagatavoju lapiņas ar blogizlozes dalībnieču vārdiem, kurus salocītā veidā likt aploksnītēs.

Pēc tumsas iestāšanās ar vīna glāzi rokās vakarējot Londonas brauciena fotogrāfiju ielenkumā, vīra tuvāko radu lokā noskaidrojām konfektes ieguvēju, par laimīgās lozes vilcējiem pieaicinot neatkarīgākos ekspertus - mājdzīvniekus.

Šanti nesaprata vai negribēja saprast, kas no viņas tiek prasīts.

Tad istabā iesaucām Foksi.

Arī viņam uz grīdas samestās aploksnes nešķita ievērības cienīgas. Domas krasi mainījās, kad atkārtoti salikām aploksnes pusmēness formā un zem tām paslēpām kārumus.

Tika izdarīta liktenīgā izvēle.

Puķuzirnis!

Pārsteigumā iesmējos, jo tieši šodien biju runājusi ar Madaru pa telefonu, tā kā gada nogalē ar viņu gatavojamies sadarboties Igaunijas - Latvijas jauniešu apmaiņas ietvaros. Sirsnīgi apsveicu! Madara uz blogizlozi pieteicās pati pirmā un savu vēlmi attiecībā uz izstrādājumu izteica e-pastā. Pagaidām paturēšu noslēpumā informāciju par to, kas tieši taps!

Paldies jums visām par piedalīšanos!

P.S. Madara, gaidīšu no Tevis ziņu e-pastā par vēlamajām izstrādājuma krāsām! :))

Baltums pēc pasūtījuma

Dabiski baltas, smalkas un stingras - ar dubultu pavedienu tamborētas - merīnvilnas puķītes no japāņu rokdarbu žurnāla kopā izveidoja mīkstu, siltu bereti. Pirmais darbiņš, kura pasūtītāja nebija no manu draugu un paziņu loka.  

Process aizgāja kā pa sviestu: cepuri dabūju gatavu pagājušajā mēnesī vienas dienas laikā (jel piedodiet manu rakstīšanas slinkumu!), bet atdevu valkāšanai caur paziņu paziņām ar drebošu sirdi, jo saņēmēja mūsu pirmajā tikšanās reizē bija noteikusi, ka viņa manu darbu atzīs par veiksmīgu vien tādā gadījumā, ja berete perfekti saglabās savu formu un, uzliekot galvā, neizskatīsies nopļekusi.  

Pāris dienas vēlāk varēju atviegloti nopūsties, jo kopā ar honorāru saņēmu no pasūtītājas arī lielu šokolādi (ņam, ņam!) un ziņu, ka jaunā berete esot brīnišķīga :))

Šodien pienāca zvans jau par nākamo pasūtījumu. Taps jaciņa!

Blogizloze: Ramona rada - 3

Precīzi pirms nedēļas, 3. novembrī, manam blogs laimīgi pievienojās trīsgadnieku pulciņam. Kamēr gliemeža gaitā sagaidīju atgriežamies rakstītprieku, lai par šo svarīgo notikumu publiski pavēstītu, tikmēr vēja spārniem paskrēja 6 dienas :))

Tātad: šo gadu laikā tapuši 108 ieraksti (šis gan ir jau simtdevītais) un - man par lielu brīnumu, pavisam necerēti! - uzradušies 108 sekotāji jeb pastāvīgie lasītāji.

Man šķiet, ka 108 ir lieliskākais skaitlis, ar kuru noslēgt 3 gadu bilanci, jo tam ir dziļi simboliska nozīme gan jogā, gan dažādās pasaules kultūrās un reliģijās. 108 spēlē nozīmīgu lomu Visuma uzbūvē: Saules diametrs 108 reizes pārsniedz Zemes diametru, turklāt gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā. Varētu jau turpināt stāstīt vēl un vēl, bet šai reizītei pietiks. Tā teikt, kam interesē sīkāk, pats atradīs, kur smelties informāciju!

Saistībā ar jubileju nolēmu rīkot blogizlozi. Ilgi gudroju, ko piedāvāt konfektes vietā, līdz izlēmu, ka uzvarētājs dabūs to, ko pats vēlēsies, tas ir, manas čaklās rokas svinīgi apsolās uztapināt jebkādu tamborētu/adītu izstrādājumu no uzvarētāja izvēlēta materiāla viņa mīļākajās krāsā(s), rakstā/os, tehnikā(s). Tas var būt kaut kas mazs, tas var būt arī kaut kas ļoti liels (kaut vai sega karaliska izmēra gultai). Izpildes laiks, protams, būs atkarīgs no izvēlētās lietas apjoma un sarežģītības.

Mīļie lasītāji! Ja vēlaties piedalīties izlozē, ļaujieties savai plašajai, burvīgajai fantāzijai un šā ieraksta komentāros man un citiem par prieku pastāstiet, kāda  uzvaras gadījumā izskatītos jūsu ideālā balva, vai, ja nu gluži gribat noslēpt savu vēlmi no pārējās pasaules, sūtiet sava sapņu izstrādājuma aprakstu uz e-pastu: ramona.jacevica@inbox.lv.

Blogizloze tiek plānota tieši pēc mēneša, 10. decembrī, kad būšu nule atgriezusies no Londonas brauciena. Pieteikšanās uz konfekti iespējama līdz 9. decembra plkst. 23:59. Jauku sapņošanu!

******************************************************************************
MILZUMLIELS paldies jums visām par apsveikumiem un jaukajiem vēlējumiem! Tā kā gada nogalē man paredzēti veseli divi Anglijas ceļojumi, tad kaut kā mēģinu savilkt galus darba un bagāžas kravāšanas frontē un nav bijis laika katrai personīgi pateikties. 

Blogizlozei pieteikušās:

E-pastā:

• Puķuzirnis

Komentāros:

• RitaGri
• Aggie Agy
• Aija Elliņa
• Sixspārne
• MazaPaSaule
• Irēna
• Una
• 2SiStErS
• Sandra 

Zili zaļi balts

Lai kaut nedaudz notraustu putekļus no novārtā atstātā bloga, atrādu savu jaunāko veikumu - mežģīņrakstā tamborētu jaku ar adītu pīņu apdari, ko pabeidzu jau 2. oktobrī. Pīni adīju pirmo reizi mūžā. Un plānoju adīt vēl, jo viegli un skaisti. Ir arīdzan pirmais pasūtījums no vīramātes: gara veste bez pogām.

Vēl varu pastāstīt, ka 3. oktobrī bijām ekskursijā uz Pāces vilnas fabriku, no kuras, protams, neatgriezāmies tukšām rokām, jo katrs izvēlējās sev tīkamu krāsu dzijas šķeteres, ko manas darbotieskārās rokas garajos, tumšajos vakaros pārtapinās siltos, skaistos izstrādājumos ;) Kārtējo reizi pierādījās tas, ka daba nepavisam nemīl tukšumu. Manās mājās atkal ir lieli dzijas krājumi. Būs laikam jāatzīst, ka tas ir normāli.

Lai silti tad, kad vēji pāri iet

Idejas saistībā ar bloga satura papildināšanu un uzlabošanu man ir kā mājas, bet līdz īstenošanai vēl neesmu tikusi, jo kopš septembra sākuma manā mājoklī notiek aktīva darbošanās pa virtuvi - gatavojos "bargajai" ziemai pārtikas frontē, proti, vāru zaptītes. Šogad goda vietā ieceltas brūklenes, āboli, bumbieri, burkāni, tomāti un ķirbji. Pēdējie jo īpaši :)

Kulinārā jucekļa dēļ neesmu pavēstījusi jums par visādām labām lietām:

1) Esmu papildinājusi mājas bibliotēku ar senkārotu, biezu, lielu un izsmeļošu grāmatu par Hāpsalu mežģīņu šaļļu adīšanu.

Kuresāres tirdzniecības centra grāmatnīcā manu ierašanos plauktā kā reiz pacietīgi sagaidīja vientuļš šīs grāmatas eksemplārs. Ja kādam no jums ir interese paskatīties, kas lācītim vēderā, varu par šīs grāmatas saturu un maniem iespaidiem uztaisīt atsevišķu ierakstu.

2) Ventspils novada Pagastu dienā atjaunoju savus dzijas krājumus ar dažām no Ances pagasta nākušām vilnas šķeterēm. Pie reizes saņēmu dūšu (te nu man jums jāatklāj, ka esmu ļoti kautrīga un izteikti introverta persona, kura paniski baidās pat piezvanīt agrāk nesatiktiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par tikšanos ar viņiem) un aizgāju sastapties reālajā dzīvē ar Madaru. Varat smieties, bet nostaigāju viņas darinājumu stendam vismaz kādas 4 reizes garām, kamēr piegāju. Un sapratu, ka bija absolūti muļķīgi no manas puses baidīties no šīs tikšanās :D

3) Atliekot īru mežģīņu darināšanu otrajā plānā, no jauniepirktās dzijas pa vakariem noadīju rudenīgiem laikapstākļiem piemērotu krāsainu džemperīti, kam šodien bija pirmais izgājiens tautās. 

Vīra krustmātes sunītis Foksis zibens ātrumā sajuta, ka esmu stājusies draudzīgās attiecībās ar aitām...

... un secināja, ka ar aitumīļiem viņam nav pa ceļam :D

Kā jūs baudāt rudeni? Ceru, ka tikpat aizrautīgi kā es vai pat ar uzviju! Ko interesantu esat savārījuši un uztapinājuši? Manās mājās, vēsākam laikam iestājoties, rokdarbu vārti atkal plaši vaļā. Šovakar iesāku jaunu darinājumu.

Adatu kažociņš

Uzminiet nu, kas tas ir? Adatu kažociņš duras mugurā.

Atbilde: iesākta īru mežģīņu jaciņa, kas ar simtiem adatiņu piesprausta pie dzīvojamās istabas dīvāna atzveltnes.

Mjā, tāda nu ir šībrīža situācija mūsmājās!

Īru mežģīņu kopā likšana ir garš process, kas emocionāli un bieži vien fiziski traumē itin visus manas ģimenes locekļus.

Es dažkārt ciešu no tā, ka vēlos, lai tīkliņa veidošanas process beigtos ātrāk, nekā tas reāli ir iespējams, līdz ar to varu teikt, ka īru mežģīņu darināšana man māca būt ļoti, ļoti pacietīgai un baudīt pašu procesu, nevis koncentrēties uz drīzu rezultātu.

Kristianam, lai gan viņš neko nav pārmetis, droši vien neērtības sagādā fakts, ka adatiņas mēdz izkustēties no vietas brīžos, kad, laiski ieritinājušies dīvānā, pa vakariem skatāmies filmas, līdz ar to vai ik dienu mūs piespiežot izbaudīt savdabīgu adatu terapiju. Uzsēsties virsū izkritušai adatai gan, par laimi, nav līdz šim gadījies (un ļoti ceru, ka negadīsies!). Mācāmies būt modri!

Bet ko par to visu domā kaķīte? Šanti nav miera, jo ļoti gribas paraudzīt, cik daudz spēka jāpieliek, lai izjauktu mana darinājuma iestrādes (to viņa arī uzcītīgi dara pa naktīm un mirkļos, kad novēršam no viņas savus visuredzošos skatienus vai dodamies uz citām telpām).

Protams, es varētu ar saviem rokdarbiem izvērsties kādā citā vietā, bet šī pagaidām tikusi atzīta kā vislabākā. Tādēļ - neērtībām būs būt!