Gaidīšanas neziņā

Ziedoši maija beigu sveicieni jums visiem!

Vēl aizvien neesmu atguvusi patiku turpināt iepriekš iesāktos darbus, tādēļ niekojos ar riņķveida tamborējumu ražošanu. Ja kādam apnicis, atvainojiet, nāksies nedaudz paciesties, kamēr pārlaidīšu šo krīzi, kas, šķiet, sākās līdz ar apjēgu, ka neizdosies līdz dzimšanas dienai notamborēt īru mežģīņu kleitu, jo no dziju veikala zvanu par piegādātiem ļoti specifiskā persiku toņa diegiem (kleitas pamattonis) tā arī neesmu sagaidījusi un sāk jau zust cerības, ka jelkad sagaidīšu. Pašu pārdevēju vaigā arīdzan neesmu sastapusi, jo veikalam uz vasaru uzlikts nejēdzīgi īss darba laiks: no 11:00 līdz 15:00. Nezinu, kad izdosies atrauties no darbiem un līdz turienei nokļūt, lai gūtu pilnīgu skaidrību par to, vai turpināt gaidīt vai arī sākt gudrot kādus alternatīvus variantus. Šīs nelāgās situācijas izklāsts  ir mana atbilde uz varbūtējo jautājumu, kādēļ esmu pārtraukusi publicēt blogā atskaites par pasteļkleitas darināšanas procesu (pirmās divas atskaites te un te).

Lai vai kā, ja neskaita gaidīšanas neziņu, man klājies gluži labi. Sīko kamoliņu pārstrādāšana tā arī nav vainagojusies ar galīgu uzvaru, taču zināms sarukums diegu rindās ir panākts, iesākti šādi tādi jauni darbiņi (laiks rādīs, cik no tiem pagozēsies blogāres saulītē), kā arī Eirovīzijas pusfinālu skatīšanās laikā tapusi kārtējā krāsainā sedziņa.

Ja nu sagribas notamborēt šādu sedziņu sev tīkamos toņos, lūk, shēma:

Maigtoņu mandala (papildināts)

Ir brīži, kad viens pabeigts rokdarbs seko otram, bet gadās, ka negaidot rodas spēcīga vēlēšanās paņemt pauzi, atmest adatu kustināšanai un kamolu ritināšanai ar roku un ienirt citu lietu baudīšanā, šur tur aizbraukt, satikt sen neredzētus draugus. Bet pēc tādām pauzēm mēdz būt grūti atgriezties ierastajā ritmā. It kā jau nekas ārkārtējs nenotiek, bet piepeši iesāktie projekti vairs neiedvesmo tapt turpināti, acis vienaldzīgi raugās uz citu cilvēku radītajiem šedevriem Pinterest plašumos, bet smadzenes adīšanas un tamborēšanas ideju ziņā šķiet kā izslaucītas.

Ko šādās situācijās darīt?

Mana veiksmes formula rokdarbu krīzes "neko negribas" situācijām:

1) pavērot dabu (šajā gadījumā tā bija ziedos plaukstošu bumbierzaru formā iekštelpās ienesta daba) un iedvesmoties;

 

2) izpētīt dzijas krājumus un ķerties klāt kaut kam vienkāršam, meditatīvam, iepriekš mēģinātam, biežas krāsu maiņas ietverošam.

Tā nu vakar atvēru pavasara tīrīšanas laikā ar tambordiegu minikamoliņiem piepildīto kārbu un sāku darināt veco, labo mandalu, vadoties pēc šī apraksta, bet pēdējās rindiņas pamainīju pēc saviem ieskatiem. Mandalu varēšu vēlāk brīvformā uzaudzēt lielāku, ja vien būs patika, jo minikamoliņiem piemīt slepenas spējas ietilpināt sevī vairāk tambordiegu metru, nekā no malas izskatās. Tamborēšanas apraksts ir tas pats, ko izmantoju diviem citiem projektiem - varavīkšņainajai sedziņai un saules mandalai.

 

Vai Tev mēdz uznākt līdzīgas izjūtas kā man? Kā Tu tiec galā ar rokdarbu krīzi?

**********************************************************************

Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!