Tuesday 31 March 2015

Atpakaļ pie pirmsākumiem

Šodien izdevās pabeigt vienu no daudzajiem iekonservētajiem tamborēšanas projektiem - no motīviem darinātu bezpogu mājas jaku. Šķiet, darbs tikai iesākts kādā pagalam drūmā 2014. gada ziemas nedēļā, kad, komfortu un mierinājumu meklējot, sailgojos pieķerties kaut kam vienkāršam un izsenis zināmam - krāsainiem vecmāmiņas kvadrātiem. Kad malu apdarināšanas laikā izbeidzās dzija, jaka tika veikli ietūcīta plauktā, kur dienasgaisma pār to tik ātri neatspīdēja.

Vecmāmiņas kvadrātiņi bija pirmais, ar ko pēc visu veidu stabiņu apgūšanas agrā bērnībā sāku savas tamborētājas gaitas, līdz ar to rokdarbojoties itin jauki pakavējos atmiņās par kādreizējiem biklajiem mēģinājumiem izveidot kaut cik vizuāli baudāmus spilvenu pārvalkus, ko dāvināt mammai Mātes dienā.
Lai arī atgriezties pie pirmsākumiem laiku pa laikam nenāk par ļaunu, priecājos, ka kopš bērna gadiem tamborēšanā esmu progresējusi un kvadrātiņi nav palikuši vienīgie apgūtie.

Jakas motīvu savienošanas ideju ar nokareno piedurkņu līniju smēlos kādā žurnāla "Маленькая Диана" numurā (diemžēl nav pa rokai, lai apskatītos, tieši kurā!), bet krāsu un apdares ziņā variēju pēc savām vajadzībām.

Jaku izveidoju valkājamu no abām pusēm, kreisajā pusē kvadrātiņi savienoti kopā reljefā. Attiecīgas fotogrāfijas šoreiz izpaliks, jo pašbilžu knipsēšana šodien izrādījās pārlieku mokošs process.

Kas bija pirmais, ko Tu savā mūžā notamborēji?

16 comments:

  1. Tu uzvelc savu krāšņo ikdienas jaciņu, un ikdiena kļūst krāšņāka!
    Savu pirmo tambordarbu gan neatceros, pat neatminos, ka skolā tamborēšana būtu mācīta. Atceros adīšanu, izšūšanu, priekšauta šūšanu, bet tamborēšanu nē. Neatceros, cik man varēju būt gadu, ap 12, kad prasīju mammai, lai pamāca, bet viņa bija nogurusi tajā brīdī un man atteica, tad es paņēmu tamborēšanas grāmatu un cīnījos pati. Tāds košs kvadrātiņu tamborējums man saistās ar atmiņām par vecmāmiņu, viņa man bija uztamborējusi tādu raibu vilnas dzijas vestīti.

    ReplyDelete
    Replies
    1. Liels paldies par komentāru, Rita! Tagad, kad esmu jaku kādas dieniņas pavalkājusi, atzīstu, ka tā ir ne tikai krāšņa, bet arī patīkami silta, ērta un netraucē veikt visus parastos mājas darbus.
      Interesanti ar to tamborēšanu mājturības stundās skolā... Man arī maz kas no tās bija, pārējie rokdarbu veidi dominēja tāpat kā Tev. Trešajā klasē mums uz dažiem mēnešiem izveidojās ārpusstundu tamborēšanas pulciņš, bet kaut kā ātri paputēja, jo dalībniekiem zuda interese. Tik vien kā pavisam primitīvos stabiņu veidus paguvām iemācīties... Atlikušās lietas es patstāvīgi pēc padomju laiku vecajām grāmatām apguvu.

      Delete
  2. Tik forša jaka!! Piestāv interjeram :)
    Pirmais notamborētais darbiņš bija pārvalks taburetei. Tagad, atceroties skolas darbmācības programmu, saprotu, ka tā bija darusmīga - pamati tika ielikti, bet ieskaitei bija jātamborē/jāada/jāšuj ļoti vecmodīgas lietas. Un mūždien no dzijas un audumu pārpalikumiem, nevis skaistiem, jauniem materiāliem. Bet prieks, ka iemācīja pamatlietas! :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies, Anastasija! Mjā, guļamistabas interjerā ir vairākas no manos rokdarbos dominējošajām krāsām, tādēļ tam piestāv ne tikai jaka, bet arī daudz kas cits :D
      Ui, mājturības stundu darinājumi man arī reti kad patika, jo mūždien bija jāstrādā ar materiāliem, kas derdzās krāsas, faktūras vai citā ziņā. Daudz ko nepabeidzu tikai tā iemesla dēļ, ka nervi neturēja uz topošo lietu ilgāk skatīties. Nespēju vien nopriecāties par pašlaik pieejamo darbarīku un rokdarbu materiālu plašo klāstu, kas tā vien rosina radoš darboties. Priecājos, ka trūcīgā sortimenta laiki aizgājuši uz neatgriešanos!

      Delete
  3. Ļoti skaista jaka. Tās pamattonis jauks un mierīgs, līdz ar to jakas krāsas acīm ir ir jaukas un patīkamas. Tev piestāv! :)
    Mans pirmais tambordarbs (ja paraudziņus neskaita) bija sedziņas ~ 12 gadu vecumā, bet adīt gan sāku ~7-8 gados. Pirmais darbiņš bija galvas lenta. :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies, Sixspārne! Jakas pamattonis ir arīdzan viens no toņiem, uz kuriem balstās visa pārējā garderobe.
      Adīt un tamborēt mēģināju jau tajā laikā, kad vēl mācījos lasīt (~ 4 gadu vecumā), bet toreiz tāda paniekošanās vien sanāca. Toties 8 gadu vecumā jau staigāju ar pašadītu šalli. Adījām ar septiņgadīgo māsu uz sacensībām, kura ātrāk: es rūtiņrakstā, viņa - rievotajā adījumā. Māsa uzvarēja, jo šmaucās: prāvu gabalu noadīja naktī zem segas ar iedegtu bateriju :))

      Delete
  4. Skaista jaka! Man patīk!
    No tamborēšanas atceros tikai paraudziņus, pa kādam knapi iesāktam un nepabeigtam galdautam un džemperim. Jau bērnībā labāk iepatīkās adīšana. Mans pirmais adāmdarbs bija zeķes, iecerētas kā dāvana mazai radu meitenītei. Diemžēl tās tā arī palika tikai kā iecere, jo pacietības pietika tikai vienai zeķei :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies, Līdaciņ! Lai arī skolas laikā vairāk adīju nekā tamborēju, jo visapkārt visi to vien darīja kā adīja, vienas adatas pārvaldīšana, gadiem ritot, iepatikās vairāk nekā daudzie valdziņi un žonglēšana ar divām adatām. Adīšanas prasmju ziņā, salīdzinot ar skolas laiku, neesmu daudz progresējusi, kamēr tamborēšanā noiets garum garš ceļš. Man ar zeķēm ikreiz ir tā, ka uz otrās iesākšanu un līdz galam noadīšanu pamatīgi jāpiespiežas...

      Delete
  5. Tamborēšana man vienmēr likusies tāda maģiska lieta, varbūt tāpēc, ka manas tuvākās ģimenes sievietes neviena netamborēja, tikai adīja. Tamborēja mana tēva mamma, ar kuru tikos retāk un tad man tas likās kaut kas tik... tik... No smalkām galda sedziņām līdz biezas dzijas apaļu spilventiņu pārvalkiem. Super!
    Kā vienu no pirmajiem atceros no baltiem kokvilnas diegiem tamborētu vasaras džemperīti. Tad bija pa kādai galda sedziņai. Pēdējā laikā- no auduma strēmelītēm daudz vasaras tašas, paklājiņi. Bet pagaidām vismīļākais darbs laikam ir šī sarkanā soma- http://aijaslietas.blogspot.com/2011/02/preti-vasarai.html. Bet tas nenozīmē, ka ik pa laikam nenopērku tamborēšanas žurnālus un nesapņoju par jauniem, skaistiem darbiem tieši sev. :)
    Un paldies, ka Tu savā blogā uzturi šo tamborēšanas mākslas maģisko tēlu manās acīs! :)

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies par jaukajiem vārdiem, Aija! Kad biju mazs bērns, manos rados gluži tāpat bija čaklas adītājas, bet nezināju nevienu, kas cītīgi un augstā līmenī nodarbotos ar tamborēšanu, tādēļ es Tevis pieminēto tamborēšanas maģiju iepazinu vienīgi caur grāmatām un rokdarbu žurnāliem. Tava sarkanā soma ir absolūti burvīga!

      Delete
  6. Kolosāla jaka. Mani i atgrūž i pievelk tie vecmāmiņas kvadrāti. Arī esmu savilkusi inetresantas idejas, kā modernāk iepīt veco labo kvadrātu jaunās skaņās, bet līdz realizācijai neesmu vēl tikusi.
    Mani pirmie tambordarbi bija protams skolas darbmācības stundās. Bijuši miniatūrie tambora raksta kvadrātiņi. Tik neatceros vai skolas laikā ko lielāku arī tamborēju, jo man stundās sita pa pirkstiem un neļāva man turēt tamboradatu tā kā es to daru. Lika darīt tā kā visiem. Un tas mani bremzēja ko lielākā projektā realizēt. Tāpēc atceros ka adīšanā es šalli biju noadījusi un nodevusi uz atzīmi. Bet kad pamatskola beidzās un vairs nekontrolēja manas rokas neviens, tad tapa tambordžemperi viens pēc otra. Daudz tamborēju un pārtamborēju.

    ReplyDelete
    Replies
    1. Paldies, Madara! Jāatzīst, ka man arī pret vecmāmiņas kvadrātiem ir pretrunīgas jūtas un jaka darināšanas procesā te patika, te riebās :) Kad uztaisīju apdari un uzvilku mugurā, tad sirdī iestājās miers...
      Man skolā arī ar tamborēšanu klājās smagi, jo ne es, ne skolotāja nezināja, ko iesākt, jo es taču skaitījos zvērināta kreile. Sākumā pūlējās izgudrot, kā kreiļi tamborē, bet, kad ieminējos, ka mamma man iepriekš bija mācījusi tamborēt ar labo roku, meta mieru galvas lauzīšanai, mācīja kā visiem "normāliem" bērniem, bet arī rājās, ka "nepareizi" turu tamboradatu. Kad viņa skatījās virsū, tad turēju, kā mācīts, bet, kad novērsa skatienu, tad pārliku, kā man ērtāk. Tā laika grāmatās jau ne ar pušplēstu vārdiņu nebija minēts, ka ir vairāki tamboradatas turēšanas veidi un katram ir tiesības izvēlēties sev tīkamāko. Es tamboradatu turu tāpat kā adāmadatu.

      Delete
    2. Tad sanāk, ka mēs vienādi turam adatu :D
      Es arī kā adāmadatu caur visu roku, nevis kā pildspalvu. :)))

      Delete
    3. Gluži vai prasās taisīt aptauju, lai uzzinātu, kā kurš tur :D Joprojām nesaprotu, kā var patikt turēt kā pildspalvu?! Nekādas stabilitātes un lielāka slodze plaukstai... Nav brīnums, ka daudziem nepatīk tamborēšana.

      Delete
  7. Man ļoooti patīk! Fantastiski!

    ReplyDelete