Gaidīšanas neziņā

Ziedoši maija beigu sveicieni jums visiem!

Vēl aizvien neesmu atguvusi patiku turpināt iepriekš iesāktos darbus, tādēļ niekojos ar riņķveida tamborējumu ražošanu. Ja kādam apnicis, atvainojiet, nāksies nedaudz paciesties, kamēr pārlaidīšu šo krīzi, kas, šķiet, sākās līdz ar apjēgu, ka neizdosies līdz dzimšanas dienai notamborēt īru mežģīņu kleitu, jo no dziju veikala zvanu par piegādātiem ļoti specifiskā persiku toņa diegiem (kleitas pamattonis) tā arī neesmu sagaidījusi un sāk jau zust cerības, ka jelkad sagaidīšu. Pašu pārdevēju vaigā arīdzan neesmu sastapusi, jo veikalam uz vasaru uzlikts nejēdzīgi īss darba laiks: no 11:00 līdz 15:00. Nezinu, kad izdosies atrauties no darbiem un līdz turienei nokļūt, lai gūtu pilnīgu skaidrību par to, vai turpināt gaidīt vai arī sākt gudrot kādus alternatīvus variantus. Šīs nelāgās situācijas izklāsts  ir mana atbilde uz varbūtējo jautājumu, kādēļ esmu pārtraukusi publicēt blogā atskaites par pasteļkleitas darināšanas procesu (pirmās divas atskaites te un te).

Lai vai kā, ja neskaita gaidīšanas neziņu, man klājies gluži labi. Sīko kamoliņu pārstrādāšana tā arī nav vainagojusies ar galīgu uzvaru, taču zināms sarukums diegu rindās ir panākts, iesākti šādi tādi jauni darbiņi (laiks rādīs, cik no tiem pagozēsies blogāres saulītē), kā arī Eirovīzijas pusfinālu skatīšanās laikā tapusi kārtējā krāsainā sedziņa.

Ja nu sagribas notamborēt šādu sedziņu sev tīkamos toņos, lūk, shēma:

Maigtoņu mandala (papildināts)

Ir brīži, kad viens pabeigts rokdarbs seko otram, bet gadās, ka negaidot rodas spēcīga vēlēšanās paņemt pauzi, atmest adatu kustināšanai un kamolu ritināšanai ar roku un ienirt citu lietu baudīšanā, šur tur aizbraukt, satikt sen neredzētus draugus. Bet pēc tādām pauzēm mēdz būt grūti atgriezties ierastajā ritmā. It kā jau nekas ārkārtējs nenotiek, bet piepeši iesāktie projekti vairs neiedvesmo tapt turpināti, acis vienaldzīgi raugās uz citu cilvēku radītajiem šedevriem Pinterest plašumos, bet smadzenes adīšanas un tamborēšanas ideju ziņā šķiet kā izslaucītas.

Ko šādās situācijās darīt?

Mana veiksmes formula rokdarbu krīzes "neko negribas" situācijām:

1) pavērot dabu (šajā gadījumā tā bija ziedos plaukstošu bumbierzaru formā iekštelpās ienesta daba) un iedvesmoties;

 

2) izpētīt dzijas krājumus un ķerties klāt kaut kam vienkāršam, meditatīvam, iepriekš mēģinātam, biežas krāsu maiņas ietverošam.

Tā nu vakar atvēru pavasara tīrīšanas laikā ar tambordiegu minikamoliņiem piepildīto kārbu un sāku darināt veco, labo mandalu, vadoties pēc šī apraksta, bet pēdējās rindiņas pamainīju pēc saviem ieskatiem. Mandalu varēšu vēlāk brīvformā uzaudzēt lielāku, ja vien būs patika, jo minikamoliņiem piemīt slepenas spējas ietilpināt sevī vairāk tambordiegu metru, nekā no malas izskatās. Tamborēšanas apraksts ir tas pats, ko izmantoju diviem citiem projektiem - varavīkšņainajai sedziņai un saules mandalai.

 

Vai Tev mēdz uznākt līdzīgas izjūtas kā man? Kā Tu tiec galā ar rokdarbu krīzi?

**********************************************************************

Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!

          

Vakarsaule dārzā un jauniesākts darbs

Labs vakars visiem!

Kaķene prasījās iekšā pa guļamistabas logu, un man, viņas ienākšanas vēlmi apmierinot, izdevās pamanīt, cik spilgtu ainu rietošā saule uzbūrusi dārzā, kas ar katru jaunu pavasara dienu aizvien vairāk atdzīvojas, sakuplo un papildinās.

Daži no dārzā redzamajiem krāsu toņiem pamanāmi arī topošajā bezvīļu džemperī. Izmēģinu, cik laba ir Limbažu tīnes daudzkrāsainā dzija, ko paveicās iegādāties svētdien visādi citādi ražotāju diezgan nabadzīgi pārstāvētā Latvijas preču izstādē Olimpiskā sporta centrā Rīgā.

Tamborbildes tapušas vakarrīt un šopēcpusdien (pēdējās divas ir telefonbildes), vakarpusē jau rumpja daļu pabeidzu un nule iesāku pirmo piedurkni.

Ar dziju esmu ārkārtīgi apmierināta. Kombinēju divus dažādus krāsojumus, kur atsevišķi toņi ir sakritīgi, bet pārējie atšķiras. Cik nemanāmi izdevies iepludināt otrās šķeteres saturu, atrādīšu jums, kolīdz darbs būs galā. Jāsaka, ka šķeteres gan Limbažiem padevušās milzīgas, tītavas knapi ņēma pretī. Lai nu kā, tas nav domāts kā pārmetums ražotājiem, jo manas tītavas nav diez ko lielas.

  

Džemperis sev

Šis ir jaunākais pašdarinājums manā garderobē - tamborēts silttoņu džemperis drēgnajām pavasara dienām no "Adelē" pieejamās mīkstās un pūkainās Soffice dzijas. Arī apdare ir tamborēta no reljefajiem stabiņiem (2 x 2).

Pamatraksts "Līkumotie gliemeži" ņemts no Betijas Bārndenas "Tamborējumi. Rokasgrāmata" (The Crochet Stitch Bible by Betty Barnden) latviešu valodā tulkotā izdevuma 99. lapaspuses. Ārkārtīgi vienkāršs, bet acīm tīkams.

Pie reizes, ja interesē, fotogrāfijās varat papētīt manu šobrīd ne pārāk kārtīgo grāmatplauktu, kuru lielās pavasara tīrīšanas un šķirošanas bargā roka vēl nav skārusi, bet vajadzētu, ai, kā vajadzētu, lai tā tur kaut mirkli pavirpuļotu un izgudrotu, kā skaisti ietilpināt grāmatu rindu virspusē sakrautās nelielās kaudzītes. 

Par spīti tam, ka aptuveni 50% grāmatu izlasu elektroniskā formātā savā Pocketbook, grāmatplaukts joprojām trekni barojas arīdzan ar drukātiem izdevumiem, jo nespēju paiet garām dizainiski un saturiski pievilcīgām grāmatām, kas turklāt iegādājamas ar ievērojamām atlaidēm. Vienīgais labums - es ne vien pērku, bet arī tās visas izlasu, tādēļ nav vērts gausties. 

Dzijas kāmim pilni vaigi

Sevis iepriecināšanas tūre turpinās, jo dzijas kāmis vairākus gadus nav barots ar produktiem "nenoskārstai vajadzībai". Galīgi plāns palicis un vai ik dienu nīd pēc kaut kā garšīga :))

Supertievi lina diegi jau sen bija manā vēlmju sarakstā, jo, kā jau varbūt esat pamanījuši, pašreizējā dzīves posmā prāts vairāk nesas uz mežģīņu izstrādājumu darināšanu.

Kopš aizvakardienas manā rīcībā nonākuši kopumā 24 990 m lina diegu 14 brīnišķās krāsās. Pilnā sparā tiek darbinātas tītavas; darbs man un kaķim nodrošināts: es tinu kamolus, savukārt Šanti uzcītīgi kaļ uzbrukuma plānus no visām četrām debespusēm, augšas un apakšas, jo nezināms kustīgs objekts viņā uzjundī visnotaļ spēcīgas emocijas.

Un kas ar rokdarbiem saistīts satrauc jūsu mājdzīvniekus?

Zilie putniņi

Putniņi ir viena vakara darbs pie datora ar iemīļotajiem seriāliem fonā. Jauki iedvesmojos šeit, bet pamatideju un diagrammu pagrābu no interneta. Mājās viesību trauku skapīti jau sargā ļoti līdzīgas formas keramikas putniņš dzeltenā krāsā, tādēļ šoreiz iznāca, ka pieskaņojos viņa figūras īpatnībām.

Putniņi tika darināti kā Lieldienu dekori vāzē saliktos bērzu un pūpolu zaros, taču negaidīti uzradās narcises un kviešu zelmenis, tādēļ šie netika izmantoti un mājokļa greznošanas funkciju, visticamāk, pildīs gada nogalē ap Ziemassvētku laiku. Domāju, ka, baltās mākslīgās egles zaros, satupuši, tie lieliski izskatīsies.

Bet pagaidām atrādu, kā putneļi izskatās kombinācijā ar tulpēm, glīti sazaļojušo pagalma zālāju un manu jauno ergonomisko tamboradatu komplektu priecīgās krāsās, ko sevis palutināšanas un apbalvošanas nolūkos pagājušajā trešdienā pasūtīju no Etsy un šorīt saņēmu savā pastkastītē. Mazie čivinātāji ir tamborēti no Pāces vienkārtīgās vilnas dzijas un pildīti ar vati. Tehniskais raksts meklējams te.    

 

Bumbuļošanās

Ārā ir drēgns, cauru dienu līņā, Kaķis pēc katras pagalma apgaitas reizes ierodas samircis, tādēļ jāsagaida ar sausa dvielīša paijām. Pretī saņemu skaļus pateicības un labsajūtas murrājienus, bet nupat konstatēju, ka pie ārdurvīm nolikts arīdzan mazītiņš, beigts putnēns. Šanti aktīvi praktizētā putnkošana, lai arī atzīstama par dabisku, instinktīvu kaķveidīgā tieksmi, mani skumdina, tādēļ rokas tā vien nesas uzrakstīt par kaut ko pozitīvu, krāsainu un sildošu.

Kamēr vēl gaidām ierodamies patiesi siltu laiku, parakāšos ziemas darbu arhīvā. 2014. gada nogalē mazlietiņ pabumbuļojos, kā rezultātā tapa divas šalles - apļveida un trijstūra. Pēdējo vēl ir doma uzaudzēt lielāku un apdarināt ar dekoratīvu maliņu, ja vien izdosies kādā no dzijas bodēm piemeklēt attiecīgu dziju. Līdz šim iepirkšanās tūres nav vainagojušās ar panākumiem. Tamborraksts ņemts no šejienes.

Ja viss izdosies kā plānots, drīzumā uzrakstīšu arī par jaunu džemperi, minidekoriem, kas tapa uz Lieldienām, bet tā arī netika izmantoti, kā arī atskaitīšos, kā man sokas ar mežģīņkleitas darināšanu.

Lai zaļa un ražīga dzīve visiem šonedēļ! Turpinām rosīties un priecāties par pavasara otas triepieniem pagalmos, dārzos, parkos, mežos un laukos!

Atpakaļ pie pirmsākumiem

Šodien izdevās pabeigt vienu no daudzajiem iekonservētajiem tamborēšanas projektiem - no motīviem darinātu bezpogu mājas jaku. Šķiet, darbs tikai iesākts kādā pagalam drūmā 2014. gada ziemas nedēļā, kad, komfortu un mierinājumu meklējot, sailgojos pieķerties kaut kam vienkāršam un izsenis zināmam - krāsainiem vecmāmiņas kvadrātiem. Kad malu apdarināšanas laikā izbeidzās dzija, jaka tika veikli ietūcīta plauktā, kur dienasgaisma pār to tik ātri neatspīdēja.

Vecmāmiņas kvadrātiņi bija pirmais, ar ko pēc visu veidu stabiņu apgūšanas agrā bērnībā sāku savas tamborētājas gaitas, līdz ar to rokdarbojoties itin jauki pakavējos atmiņās par kādreizējiem biklajiem mēģinājumiem izveidot kaut cik vizuāli baudāmus spilvenu pārvalkus, ko dāvināt mammai Mātes dienā.

Lai arī atgriezties pie pirmsākumiem laiku pa laikam nenāk par ļaunu, priecājos, ka kopš bērna gadiem tamborēšanā esmu progresējusi un kvadrātiņi nav palikuši vienīgie apgūtie.

Jakas motīvu savienošanas ideju ar nokareno piedurkņu līniju smēlos kādā žurnāla "Маленькая Диана" numurā (diemžēl nav pa rokai, lai apskatītos, tieši kurā!), bet krāsu un apdares ziņā variēju pēc savām vajadzībām.

Jaku izveidoju valkājamu no abām pusēm, kreisajā pusē kvadrātiņi savienoti kopā reljefā. Attiecīgas fotogrāfijas šoreiz izpaliks, jo pašbilžu knipsēšana šodien izrādījās pārlieku mokošs process.

Kas bija pirmais, ko Tu savā mūžā notamborēji?

Miniatūras

Madara nedēļas nogalē man sagādāja nelielu haltūriņu - uztamborēt viņas darba kolēģei galda sedziņu virtuvei max 20 cm diametrā. Dziedējot sestdienas malkas kraušanas rezultātā sāpošus muskuļus, svētdien pastrādāju dubultā un abos gadījumos iekļāvos ~18 cm izmērā. Smalki smalcītiņi tambordiegi un tikpat miniatūra izmēra tamboradata, līdz ar to pamatīga slodze acu muskuļiem un intensīvs treniņš pirkstiem. Redzēsim, kura no sedziņām aizceļos projām no manas rokdarbu paradīzes! Katra ir no atšķirīgas cenu kategorijas, jo pie pirmās strādāju 8 stundas, bet otrā tapa gatava jau 2 stundās.