Atpakaļ pie pirmsākumiem

Šodien izdevās pabeigt vienu no daudzajiem iekonservētajiem tamborēšanas projektiem - no motīviem darinātu bezpogu mājas jaku. Šķiet, darbs tikai iesākts kādā pagalam drūmā 2014. gada ziemas nedēļā, kad, komfortu un mierinājumu meklējot, sailgojos pieķerties kaut kam vienkāršam un izsenis zināmam - krāsainiem vecmāmiņas kvadrātiem. Kad malu apdarināšanas laikā izbeidzās dzija, jaka tika veikli ietūcīta plauktā, kur dienasgaisma pār to tik ātri neatspīdēja.

Vecmāmiņas kvadrātiņi bija pirmais, ar ko pēc visu veidu stabiņu apgūšanas agrā bērnībā sāku savas tamborētājas gaitas, līdz ar to rokdarbojoties itin jauki pakavējos atmiņās par kādreizējiem biklajiem mēģinājumiem izveidot kaut cik vizuāli baudāmus spilvenu pārvalkus, ko dāvināt mammai Mātes dienā.

Lai arī atgriezties pie pirmsākumiem laiku pa laikam nenāk par ļaunu, priecājos, ka kopš bērna gadiem tamborēšanā esmu progresējusi un kvadrātiņi nav palikuši vienīgie apgūtie.

Jakas motīvu savienošanas ideju ar nokareno piedurkņu līniju smēlos kādā žurnāla "Маленькая Диана" numurā (diemžēl nav pa rokai, lai apskatītos, tieši kurā!), bet krāsu un apdares ziņā variēju pēc savām vajadzībām.

Jaku izveidoju valkājamu no abām pusēm, kreisajā pusē kvadrātiņi savienoti kopā reljefā. Attiecīgas fotogrāfijas šoreiz izpaliks, jo pašbilžu knipsēšana šodien izrādījās pārlieku mokošs process.

Kas bija pirmais, ko Tu savā mūžā notamborēji?

Miniatūras

Madara nedēļas nogalē man sagādāja nelielu haltūriņu - uztamborēt viņas darba kolēģei galda sedziņu virtuvei max 20 cm diametrā. Dziedējot sestdienas malkas kraušanas rezultātā sāpošus muskuļus, svētdien pastrādāju dubultā un abos gadījumos iekļāvos ~18 cm izmērā. Smalki smalcītiņi tambordiegi un tikpat miniatūra izmēra tamboradata, līdz ar to pamatīga slodze acu muskuļiem un intensīvs treniņš pirkstiem. Redzēsim, kura no sedziņām aizceļos projām no manas rokdarbu paradīzes! Katra ir no atšķirīgas cenu kategorijas, jo pie pirmās strādāju 8 stundas, bet otrā tapa gatava jau 2 stundās.

Piesaucot pavasari

Dažas nedēļas atpakaļ šķita, ka nu tik no tiesas sāksies pavasaris, intensīvi briedīs pumpuri un plauks lapiņas, bet šobrīd radusies sajūta, ka šis jaukais process sācis bremzēties. Tā nu piesaucu pavasari citos veidos - caur krāsām ēdienā, apģērbā un rokdarbos. Par pēdējiem runājot, neesmu vēl atrādījusi blogā savu dzelteno tamboršalli, kaut gan tā piedzīvo jau savu otro pavasari.

Mežģīņšalle tamborēta no Gazzal Riva 100% viskozes dzijas. Sākumā no tās tapa vienkārša - arī dzeltena - apaļšalle vīram no aizmugurējā cilpiņā tamborētiem stabiņiem ar 1 apmetumu, bet viņam tā ir izrādījusies tik mīļa, ka plauktā nemaz nenonāk un, baidos, drīz to klusiņām nāksies izmest kā pārāk novalkātu un aizstāt ar tādu pašu, tikai jaunu. Ar augstākminēto dziju man ārkārtīgi iepaticies strādāt, jo gatavajiem izstrādājumiem pēc tam ir brīnišķīgs kritums. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka dzija traki stiepjoties, bet manā pieredzē nekas tamlīdzīgs nav apstiprinājies. Skatīšos, kā būs ar vienu no jaunajiem kleitu projektiem, kura darināšanā tiek izmantota minētā dzija (drīzumā par to taps ieraksts!).

Krāsu sprādziens

Brīdinājums! Personām ar vājiem nerviem, sliktu košo krāsu panesību, kā arī tiem, kas uzskata, ka valdībai paātrinātā kārtībā būtu jāpieņem likums, kas noteiktu, ka sabiedrības locekļiem uz ielas turpmāk atļauts parādīties vienīgi melnā, baltā un pelēkā apģērbā un sadzīvē drīkst izmantot tikai neitrālu krāsu priekšmetus, šo ierakstu tālāk nelasīt, lai izvairītos no potenciālas psiholoģiskas traumas.

Savukārt tie, kuri piekrīt, ka ikdienas mirkļus vērts svinēt pēc iespējas košāk, leciet kopā ar mani krāsainības dzelmē, jo tūdaļ gatavojos atrādīt jums abas pārējās pasen iesāktās bavāriešu segas.

Sāksim ar košāko segu, kura gan ir pati mazākā, jo līdz pašreizējam izmēram to tamborēju no mājās esošās vilnas dzijas, bet, kopš krājumi galīgi izsīkuši, neesmu darbu turpinājusi, taču krāsu ziņā man tā ir ļoti mīļa, lai gan segas sakarā esmu piedzīvojusi gan degunu raukšanu, gan nedaudz dzēlīgu piezīmju no "вырви-глаз" sērijas. Bet - kam netīk, lai neskatās, negatavojos jau tamdēļ ārdīt laukā!

   

Otrā sega (šobrīd 140 x 140 cm), kā zemāk redzams, ir kvadrāta formas. Atšķirībā no savām māsām tā veidota tikai no 5 krāsu dzijas, kuras sastāvā nav ne kripatiņas vilnas.

Darba līdz segu pabeigšanai atliku likām, bet esmu līdz zobiem bruņota ar pacietību un optimisma pilna, jo dzirkstošas krāsas lieliski uzlādē manas radošās enerģijas baterijas.

Un kādi ir jūsu radošuma dzinuļi šopavasar?

Pasteļkleita: atskaite Nr. 2

Kamēr pa brīvdienām pilsētā paguva uzkrist un nokust sniegs, mājas iekšienē valdīja omulība un pavasaris un mežģīņkleitas motīvu skaits palēnām vairojās.
Cenzdamies mēroties spēkos un skaistumā ar krāsainu tulpju buķeti guļamistabas kumodes vāzē, saplaukuši dzijas ziedi, kā arī sazaļojušas filigrānas lapiņas, pateicoties negaidītajai domai ieviest darbā vēl vienu - zaļo - krāsu, kas iešāvās dzijas veikala pēdējā apmeklējuma reizē.
Persiku krāsas diegus gan, par nožēlu, nedabūju, uz tiem nāksies kādu brīsniņu pagaidīt, jo veikala krājumi izbeigušies. Būs vien jāstrādā ar pārējiem manā rīcībā esošajiem toņiem!
Pēdējā fotogrāfijā redzams, ka pēc saulrieta, elektrisko spuldžu gaismā, motīvu krāsas ir palsākas nekā spožā dienasgaismā.

Atskaites beigas! Turpināšu čakli darboties. Lai jums ražīga un visās dzīves jomās izdevusies nākamā nedēļa!

Trešais bavārietis aug augumā

Kur ir, tur rodas... Pērnā gada jūnijā, atrādot bavāriešu tehnikā darinātu iepirkumu somu, nozvērējos par bavāriešu tehniku savā blogā vairs nevāvuļot, tik vien kā atrādīt no trijstūriem darinātu džemperi (tas diemžēl joprojām mētājas ar pusdarinātām piedurknēm, jo saputrojos Pāces dzijas aprēķinos un neesmu vēl tikusi skaidrībā, kā šo jautājumu risināt), bet jūs jau zināt, kā daudzkārt ir ar apņemšanos: nenostrādā. Varu aizbildināties ar to, ka man ir pamatots attaisnojums vāvuļošanu turpināt - top lieldarbs.

Saniezējās rokas notamborēt vēl vienu milzīgu segu (ai, ko es te meloju, un divas citas arīdzan :D)! Laik- un dzijietilpīgais pasākums pagaidām vēl norisinās, divkārtīgās rudens toņu dzijas krājumi plok, bet gala rezultāts, visticamāk, sagaidāms ne tik drīz, jo pašlaik paralēli strādāju pie veseliem 5 tamborprojektiem. Iekams daba nav paguvusi ietērpties maigi zaļā rotā, atrādu, cik prāvu gabalu esmu paguvusi notamborēt.

Kā redzat, mans trešais bavārietis jau gana brangi saēdies dziju. Abu pārējo segu iedīgļus atrādīšu kādu citu reizi, kad pie tām atkal pieķeršos, jo tās top no jauniegādātas dzijas, ne no vecajiem krājumiem.

Lai jums līksmi un gaiši pavasara saulgrieži!

  

Pasteļkleita: uz starta līnijas

Tā kā mana dzimšanas diena, 1. jūlijs, nav aiz kalniem, savas kleitas darināšanu sāku ar Ventspils Amatu mājā iegādātam rotu komplektam (autoru diemžēl nezinu!) pieskaņotu tambordiegu izvēli.

Sākums īru mežģīņu darbiem vienmēr apdomīgs un gauss, jo ideju motīviem daudz, bet lāgā nav skaidrības, kā tie kopā izskatīsies. Pagaidām gatava kleitas apakšmala, pārējais - taustīšanās un improvizācija sākumfāzē.

Persiku krāsas diedziņi brēc pēc atkārtota gājiena uz dzijas veikalu, bet tikmēr kārta nākamajam tonim.

Kleitas apakšmala tamborēta ar dubultpavedienu, tieši tāpat tiks veidota daļa motīvu, kā arī īspiedurkņu un kakla izgriezuma apdare.

Bet tikmēr zālītē savas galvas izbāzuši sīciņi krokusi. Un par tiem var priecāties, kafijojot al fresco. Kolosāli!

Uz mājas sienas sildās zirnekļi un citi sīki kukainīši, bet bites, nedaudz gurdeni zumot, pūlas nosēsties man uz pieres vai degungala un čakli vāc pavasara ziedu medu.

Un sniegpulksteņi arī jau vairāk nekā mēnesi nebeidz ziedēt...

Mans rokraksts

Baltā runča svaigi uzsāktās stafetes kociņu nolēmu pārņemt no msmarii, kura, cita starpā, to nodeva gan konkrētiem blogeriem, gan "katram, kurš vēlas pievienoties stafetei".

Rokraksts nav tā lieta, par kuru man pašreizējā dzīves brīdī būtu jākaunas, lai arī ar tā veidošanu savulaik klājās visnotaļ smagi.

Tā nu iegadījies, ka esmu kreile, tādēļ, uzsākot skolas gaitas, līdz asarām nokarojos ar dažu labu šaurpieri, kuram nagi niezēja mani iedresēt labrocības augstajā mākslā. Šie pūliņi gan palika bez diženākiem rezultātiem, jo skolotāju darbā laicīgi iejaucās mamma un turpmāk man vairs nenācās atpalikt no pārējiem klasesbiedriem latviešu valodas diktātu rakstīšanā un beidzot paspēju no tāfeles pārrakstīt visu informāciju, ne vien atsevišķas detaļas. Pārstāju justies kā muļļa un pievērsos kreiļiem raksturīgā atpakaļgāzeniskā rakstības veida likvidēšanai. Izdevās!

Zemāk varat skatīt, kāds izveidojās mans rokraksts līdz vidusskolas beigšanai (uzgāju plauktā veco dzejoļu kladi, ko sāku aizpildīt vasarā pēc 12. klases absolvēšanas):   

Diemžēl sekoja augstskolas gadi, rakstīšanas temps lekcijās piespiedu kārtā pieauga. Burtu samērīgumu, glītumu un noapaļotību absolūti sagrāva piezīmju veidošana konsekutīvās tulkošanas praktisko nodarbību laikā (šajā vietā tulku bariņš piekrītoši krata galvas). Vēlēdamies nodemonstrēt studiju gadu nodarītā kaitējuma sekas, pēdējā foto atrādu rokrakstu gadījumos, kad steidzos.

Stafetes kociņu ļauju pārņemt ikvienam interesentam, kurš gatavs izbrīvēt drusciņu brīvā laika, lai citiem ziņkārīgajiem atrādītu kādu jauku ar paša roku rakstīta teksta fragmentiņu.

Mežģīņota dāvana vīramātei

Vēl viena sedziņa, tapusi divos piegājienos. Jau no sākta gala bija zināms, ka krāsu ziņā tā daudz labāk iederēsies vīramātes istabā, tādēļ ar nodomu tapa kā dāvana. Pērngad manā dzīvē iestājās puspabeigto darbu periods, kuram bīstami ieilgstot plauktos iegūla vesela gūzma pusadītu un pustamborētu izstrādājumu, tālab pašreizējos apstākļos esmu laimīga par katru sīkāko nieciņu, ko izdodas novest līdz pabeigtības fāzei.